Pēdējā, ko izlasīju, bija Anna Gavalda "Breaking Away". Apraksts likās daudzsološs, tāpēc grāmatā mazliet vīlos. Nebija jau tā, ka nelasāma, bet tāda nu..ļoti viegla. Pāris dienu grāmatiņa, kas pēc tam ātri aizmirstas.
Tagad lasu Tony Parsons "One For My Baby". Es gan esmu palikusi ļoooti slinka lasītāja un viņu velku garumā darba pārtraukumos, kkur braucot vai tad, kad internets apnīk. :( It kā stāsts ir interesants un reizēm pat ļoti aizkustinošs, kāds laikam bija autora mērķis, bet nu ļoti, ļoti, ļoti traucē galvenā varoņa činkstulīgā daba. Tas, ko man reizumis atgādina viņa iekšējie monologi - Bellu no "Krēslas" tās daļas, kurā Edvards viņu pameta un kurā viņa vilkās apkārt visiem stāstīdama, kā viņas dzīve ir beigusies - tikai mazliet vecāka un inteliģentāka vīrieša izpildījumā (kas laikam to padara vēl kaitinošāku). Nu, lasīsim redzēsim, varbūt čalis saņemsies un man uz nerviem vairs nekritīs tālāk grāmatā.