Nu jau kurais strīds par to, ka es puisi no rīta kārtīgi nepieceļu.
Es viņu vienmēr no rīta pamodinu. Nu vismaz līdz tādai pakāpei, ka viņš man atbild, jā, ceļos jau. Bet viņš ir riktīgs pūce, naktī mēdz skatīties filmas, sēdēt pie datora, nedod Dievs aliņu iedzert, un tad nākamajā rītā viņu nemaz nevar pamodināt. Protams, es vairākas reizes atkārtoju, lai ceļas. Bet tas ka viņš kaut ko nomurmina nenozīmē, ka viņš patiešam ceļas. Un es jau arī nevaru visu rītu sēdēt pie gultas un modināt. Man arī ir darbs, āri jātaisās un jāskrien. Tāpēc ir gadījies, ka es aizeju, bet viņš palicis gultā, un noguļ darbu.
Par to viņš vaino mani. Viņš uzskata, ka man kā kārtīgai sievietei ir jāparūpējas par šo lietu, ja es esmu tik labi informēta, ka viņām ar celšanos ir lielas problēmas. Un, ja viņš noguļ darbu, viņš lamā mani. Tas it kā nav pienākums. Bet ja ir tāda problēma viņam un vājā vieta, tad es varētu palīdzēt ar to viņam, lai viņam nav problēmas darbā.
Kā jūs uzskatāt?