JŪSĒJIE

up

•••
Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.

(Ārija Elksne)

ļoti patīk šis, šeit pats autor lasa http://www.youtube.com/watch?v=1vdtPb_xQzc

Paliec pie manis šai laivā,
šai naktī, kas vēja galotnē slīd.
Šļakstās tumsa,
gredzens tāla slīkoņa pirkstā
kā pilnmēness spīd.

Drīz aiz apvāršņa vasara aizgrims
un smaržot sāks tumsa
pēc vīna un puvuma
kā tie aizmirstie dārzi,
kas, pārpilni augļiem,
cauri gadsimtiem peld.

Vēl viļņojas vasara.
Vēl nekas nevar beigties.
Nejauša maiguma laiva
pār mūža dziļumiem slīd.
Lai arī ko es šai naktī tev teiktu,
paliec pie manis.

(Amanda Aizpuriete)

Vispār ļoti patīk Aizpurietes dzeja. Entās reizes mēdzu pārlasīt viņas dzejoļus.

Mans milakais dzejolis ir manis pashas sacerets, bet atceros no galvas tikai pirmo pantinju un bez garumzimem nebus ta isti lasams.

Ja majas bus luste lsegt ieksa kompi - padalisos :)

Es pārnākšu, kad lazdas klusi kūpēs
Vai arī tad, kad ledus projām ies.
Kad upes krastā baltas ievas ziedēs,
Vai arī tad, kad ābeles jau plauks.
Es pārnākšu, varbūt, kad strazdiem bērni,
Varbūt ka tad, kad pienenītes plauks.
Kad skolas bērzos lakstīgalas pogos,
Varbūt ka tad, kad ziedēs rudzu lauks.
Es pārnākšu, kad dālijas jau ziedēs
Un mežā klusi zilgmos viršu lauks.
Vai arī tad, kad dzērves projām lidos,
Un varbūt tad, kad salnās rīts būs auksts.
Es pārnākšu, kad upe lēnām aizsals,
Vai varbūt tad, kad puteņos jau sniegs.
Es pārkāpšu pār visiem asiem žogiem,
Es pārnākšu, vienalga, kad tas būs.

_______________________
Autoru diemžēl neatceros, bet šis laikam ir vienīgais dzejolis, kas ir novedis mani līdz asarām, vienkārši ļoti tuva tēma.

Uzdāvini man
Uzdāvini man nedaudz Mīlestības,-
Rožu ziedos izauklētas.
Uzdāvini man nedaudz Laimes.-
Tavā dvēs’lē sasildītas.
Uzdāvini man prieka druskas;-
Tavās acīs ierakstītas.
Uzdāvini man nedaudz gaismas;-
Tevis pašas izstarotas.
Uzdāvini man dzīves likstas;-
Mūsu pašu izdzīvotas.
Uzdāvini man gulbju dejas;-
Mūsu laimes simboliku.

dzejoļa autors Atis Reiņikovs

Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.
Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.
Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.
Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.
Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.
/O.Vācietis/

Šobrīd, šajā minūtē:

zini, pietiek pirkstu galos
sajust tavu asinsriti
un ir skaidrs, patiesībā
jau vienalga, ko tie citi
saka, ko tie domā
gribu savu ceļasomu
sapakot uz atgriešanos
tas ir, tā, lai zobu pastas
pietiek knapi divām dienām
tā lai tīru baltu kreklu
es no rīta neatrastu
tā lai beigtos jau pēc stundas
sviestmaizes ko tu man devi
ilgāk jau es nevarētu
nemaz izturēt bez tevis

I. Šlāpins

Vārdi-stikla lauskas,
tās sagriež sirdi
-paliek rētas.
Paslēpies zem maskas,
skūpsti un dzirdi,
Atkal jau rētas
-no dvēseles bļauj
Tās atgādina par sevi
....un visu grauj.

pašas sacerētie,ja kādai interesē varu vel iemest :)

Miera osta

Es gribu sēdēt ar tevi jūras krastā
Ar tevi vērot kā karogs plīvo mastā
Pierast pie neparastā
Es būšu tava cerība
Kas nekad nepametīs
Es būšu tava ticība
Kad citi nesapratīs
Kad visa pasaule liksies auksta
Tevi sargās mana siltā plauksta
Un no jebkura posta
Tevi sargās mana miera osta
Es būšu tava vēlēšanās
Es būšu tava fantāzija
Vēja šalkoņa priedēs
Un tava kabatas baterija
Tikai tev es gribu dāvāt smaidu
Tikai tevi vēlajos vakaros gaidu
Es būšu tava mīlestība un sapnis arī
Tu zini - Mīlēšu tevi ziemā, gan pavasarī
Es būšu tava siltā sega
Kad iesnas tevi mocīs
Es būšu stipra mūra siena
Kad vētra kokus locīs
Ar tevi gribu uzkāpt augstākajā kalnā
Ar tevi nebūs auksti pat bargākajā salnā
Ar tevi raudāt, smieties, kliegt un klusēt
Klausīties kā sitas sirds un ļaut tai pulsēt
Es sagaidīšu ar tevi katru saules rietu
Lai kur tu būtu, lai kur tu ietu
Un kad pieturēs gala stacijā
Mans pēdējais elpas vilciens
Es tad būšu - viss, ko tu vēlēsies...

Ļoti skaisti! Gribu lasīt vēl, rakstiet vēl! :)

jā, beidzot varu atkal savus krājumus papildināt :D

Gabriele d' Annunzio (lieku anglisko nevis originaalo versiju, lai lielaakaa dalja saprastu)
The Rain in the Pine Wood.



Hush. On the edge

Of the woods I do not hear

Words which you call

Human; but I hear

Words which are newer

Spoken by droplets and leaves

Far away.

Listen. Rain falls

From the scattered clouds.

Rain falls on the tamarisks

Briny and parched.

Rain falls on the pine trees

Scaly and bristling,

Rain falls on the myrtles-

Divine,

On the broom-shrubs gleaming

With clustered flowers,

On the junipers thick

With fragrant berries,

Rain falls on our faces-

Sylvan,

Rain falls on our hands-

Naked,

On our clothes-

Light,

On the fresh thoughts

That our soul discloses-

Renewed,

On the lovely fable

That yesterday

Beguiled you, that beguiles me today,

O Hermione.

olija , vai varētu būt, ka tevi ieliktais dzejolis ''es tevi gribu'' ir Imanta Ziedoņa? iepatikās, apskatījos google, bet tur izmet, ks ir Ziedoņa :)

Atbildēšu Olijas vietā - jā, tas ir Ziedonis. :)

ak, vai! Cik nesmuki gadījās. zinu, ka tas ir Ziedoņa, bet domāju par to ka Vācietim arī bija viens skaists dzejolis un ņēmu abus sajaucu. Piedodiet mana kļūda. :(

Vai tu vēl mani mīlētu, ja...

vai tu vēl mani mīlētu,
ja tevi apģērbtu apelsīnu mizās
un apsegtu tavas acis ar lillā zīda lakatu?

vai tu vēl mani mīlētu,
ja tevi pielīmētu pie sienas
un apgaismotu – kā muzejā?

vai tu vēl mani mīlētu,
ja tevi piepūstu ar hēliju
un laistu gaisā?

vai tu vēl mani mīlētu,
ja uz tava vēdera iegravētu
kādu Čaka dzejoli?

vai tu vēl mani mīlētu,
ja tevi iestādītu papardēs
un aplaistītu ik pa trim dienām?

bet vai tu vēl mani mīlētu,
ja tevi ievilktu ādas vākos
un iebāztu grāmatu skapī starp Kafku un Nīcši?

un ja ap tavām ausīm karinātu zvanus
un svētdienas rītos ieslēgtu baznīcas tornī,
vai tu vēl tad mani mīlētu?

ja saki, ka vēl mani mīlētu,
tad nāc.
ieslēgsimies guļamistabā.
rādīšu tev adītus dzejoļus –
no dzijām,
mandelēm
un citronu mizām.


Jānis -Imants Sedliņš

Tā zilā ilgu puķe
Tā zilā ilgu puķe, tā nav ne še, ne te
Tā puķe, tā zilā puķe - nez, kur tā augusi?
To puķi, to zilo puķi - kur gan lai meklē to?
Cik simtu tūkstošs jūdžu pie viņas jāceļo?

Pēc zilās ilgu puķes ir velti meklēts sen,
Bet vienmēr meklētājus no jauna ilgas dzen
Tā zilā ilgu puķe, lai ir kā pasaule
Tā puķe, tā zilā puķe ir tomēr jāmeklē.
/Aspazija/

Māris Čaklais
Viņi dejoja vienu vasaru

Viņi dejoja vienu vasaru…
Un pēc tam?
Un pēc tam — un pēc tam
tagad katrs savam liktenim prasa:
Kam tad bija jābūt «pēc tam»?

Viņi dejoja vienu vasaru…
Un vēl tagad tās spuldzes skrien,
koku galotnēs skaties vai debesīs —
spuldzes skrien, zvaigznes skrien, dienas skrien…

Dienas skrien un sastājas nedēļās,
top ik mēnesis rāmāks arvien.
Un tad pienāk tas laiks, kad vairs nedejo
un kad dienas kā sapītas brien.

Tā jau notiek — pāriet un norimst…
Bet, kad esi palicis viens,
piever acis, un atkal kā toreiz —
spuldzes skrien, zvaigznes skrien…

Spuldzes vien…

Tā mēs katrs pa vienai vasarai…
Un pēc tam jau ķīvītes kliedz.
Kliedz kā jautājums, pārmetums, prasījums,
kamēr mūžīgu miegu miedz.