Idealizācija.

Nedomāju, ka lielā mērā. Jā, patīk kārtīguma un pabeigtības sajūta, bet uz ideālumu netiecos.

Pēdējā laikā slinkums ņem virsroku, tad kāda tur vēl idealizācija. :D

Man galvenais, lai apkārt kau cik kārtīgs, 'jo tomēr to pavisam perfektumu grutāk panākt.

Ir reizes, kad cenšos visu izdarīt uz visiem 100, un ir reizes, kad pohuj par rezultātu (pārsvarā skolas darbos tas vērojams). Bet kad ieslēdzas perfekcionims, tas reizēm tāa traucē. Jāmācās man dzīvi uztvert vieglāk, nesarežģīt visu. Piem., kas mani sevī ļoti kaitina - taisot frizūras, tām jābūt perfektām. Nepatīk, ja saņemti mati astē nav gludi, tādi nekārtīgi. Un tad es čakarējos kamēr sanāk, kā gribu. Kaut gan citām meitenēm man patīk tās nekārtīgās copes un saprotu, ka tas ir normāli...

Man maajai ir jaabuut perfekti tiirai. Taa var buut nekaartiiga, bet galvenais, lai ir tiira, ieskaitot visas atvilknes, stuuriishus, pagrabu un logus.

Man liekas, ka jautājums bija vispārināts, galīgi ne par tīrības tēmu :D
Pusaudžu gados gribēju, lai viss būtu tā kā iedomājos, bet tad sapratu, ka tas galīgi nestrādā, piemēram, iztēlojos foršu pasākumu, bet beigās viss pajuka. Bet kad par to neiespringu un neko neiedomājos, tad sanāca daudz foršāk. Rezumē ir tāds, ka vislabāk ir tad, ja paļaujies uz to kā būs :)

Man patīk lietas darīt kārtīgi un cik labi spēju. Nespēju pa roku galam darīt lietas.
Pēc ideāluma netiecos, jo zinu, ka neviens un nekas nav un nebūs ideāls.

Parasti domājot gribas ideāli, bet darot sanāk kaut kā,diemžēl... Jāaudzina raksturs.

Tomēr attiecībā uz lietu kārtošanu gan nepiekrītu mammai un vecmāmiņai ,kuras dara visu stresojot ,pēc iespējas ātrāk, precīzāk. Ir mierīgi vispirms jādomā ar galvu - katrā lietā ir savs āķis. Un jāsaprot ,kur galvenā precizitāte, kur kvalitāte, kur ātrums. Nevajag lieki tērēt enerģiju ,kur tas pavisam nav vajadzīgs. ;)

Pašlaik lasu psiholoģisku grāmatu par idealizāciju, bet par nedaudz cita veida idealizāciju, nekā šeit ir minēts. Grāmatā ir izteikta doma, ka nedrīkst dzīvē vispār neko idealizēt, tiklīdz cilvēks sāk pievērst pastiprinātu uzmanību, pūles, domas, cerības, emocijas, ilgas (tas viss ir idealizācija) kaut kādai konkrētai sfērai, dzīve sāk "audzināt" cilvēku un radīt dažādus apstākļus, lai cilvēkam konkrētajā sfērā neveiktos, "neietu".
Varbūt izklausās murgaini, bet sāku analizēt savu dzīvi un jāpiekrīt, ka tā ir taisnība, respektīvi, viss, pret ko izturos tā viegli un nepiespiesti, tas sanāk, uz ko iespringstu-tas bremzē.

Es cenšos ņemt visu vieglāk. Kā būs tā būs. Ja sanāks perfekti, ļoti labi. Nesanāks-arī labi.

Es ja kko iesāku darīt, tad iedomājos un vēlos to visu izdarīt skaisti. Bieži vien atsakos kādu ideju realizēt, tikai tāpēc, ka visu apdomājot secinu, ka man tas neizdosies tik labi kā gribētos. Tāpēc uzskatu, ka tas ir mans mīnuss.
Arī attiecībās esmu tā, kura plāno...līdz ar to plānojumam vienmēr jābūt perfektam utt. Un ziniet, parasti viss ko līdz sīkumam izplāno, vienmēr noteik šķērsām. Ja ne manas vainas pēc, tad kāda cita. Tāpēc labāk ļaut visam notikt kā notiktdams...vismaz pēc tam pašapziņa negrauž par to, ko sadomājās, bet nesanāca.