Pašlaik lasu psiholoģisku grāmatu par idealizāciju, bet par nedaudz cita veida idealizāciju, nekā šeit ir minēts. Grāmatā ir izteikta doma, ka nedrīkst dzīvē vispār neko idealizēt, tiklīdz cilvēks sāk pievērst pastiprinātu uzmanību, pūles, domas, cerības, emocijas, ilgas (tas viss ir idealizācija) kaut kādai konkrētai sfērai, dzīve sāk "audzināt" cilvēku un radīt dažādus apstākļus, lai cilvēkam konkrētajā sfērā neveiktos, "neietu".
Varbūt izklausās murgaini, bet sāku analizēt savu dzīvi un jāpiekrīt, ka tā ir taisnība, respektīvi, viss, pret ko izturos tā viegli un nepiespiesti, tas sanāk, uz ko iespringstu-tas bremzē.