Es visu dienu strādāju, vakarā draugs un viņa brālis ar kaut kādu draudzenīti gribēja iet pasēdēt, es piekritu, nevis tāpēc, ka gribēju, bet tāpēc, lai būtu kopā ar savu draugu, kurš pēc dažām dienām brauc prom. Tas vakars ieilga līdz trijiem, es vienkārši vairs nespēju acis noturēt vaļā, un šodien arī ir jābūt darbā, kājās 10h. Ik pa brīdim tā neuzkrītoši teicu, ka nāk miegs. Draugs tikai nu labi, tūlīt. Kad atnesa 5 alus kausus, sapratu, ka vakars tik ātri nebeigsies, un prasīju, lai izsauc man taxi. Cerēju, ka viņš brauks ar mani, tā vietā viņš nobļāvās, ka es viņam visu vakaru drāžot smadzenes, un jau apriebies, un demonstratīvi brālim paprasīja naudu manam taxim, jo pašam nebija. Negribēju būt kaut kāds budzis, tāpēc VĒL gaidīju, kad izdomās braukt uz māju. Stundu pagaidīju, un teicu, lai brauc pie manis. (Mēs nedzīvojam vēl kopā) Viņš pateica, ka negrib pie manis, jo manu mammu uzmodināšot, un lai braucu pie viņa, vienā istaba ar šiem abiem, es pateicu, ka nē.Tas jau nekas, ka tā bija pēdējā nakts, kad varam būt kopā divi vien, bet viņš izvēlējās viņus. Jā. Es vienkārši apgriezos un gāju uz māju, naktī, un viena pati. Viņš pat nepapūlējās paskriet pakaļ, iedot taxim naudu, jo es tālu dzīvoju un no darba kājās sāp kājas. Kā jūs rīkotos manā vietā? Viņš tūlīt jau brauc prom, un vienīgais, kad varam pabūt kopā ir šī nakts un nākamā diena, bet tikpat labi es to varu nedarīt, jo pēc darba ietu gulēt un visa nākamā diena tāpat jāguļ, jo jāstrādā naktī. Gribas, lai viņam pielec, bet negribu lepnuma dēļ neatvadīties. Ai, nezinu.