Vīrietis - viņa bērns - vīrieša draudzene, kas nav bērna māte

Pašai tādas pieredzes nav, bet kolēģe audzina sava vīrieša bērnu. Protams, es zinu tikai vienas puses viedokli, bet tas, ko esmu dzirdējusi, neizklausās labi.
Bērns viņu īpaši neklausa, darīt neko negrib, bet vīrietis lielākoties nostājas sava bērna pusē.
Pašai sievietei arī nav tā labākā attieksme, jo viņa ļoti izteikti uzsver, ka tas nav viņas bērns.

Manuprāt, tādas attiecības nevar būt veiksmīgas, jo, ja bērnu jāaudzina kopā, viņš jācenšas uztvert kā savējais.

protams, ka jāuztver kā savējais, bet bērns ir pietiekoši apzinīgā vecumā un dzīvo kopā ar mani salīdzinoši neilgu laiku. tās attiecības nekad nebūs kā bioloģiskajai mātei ar bērnu, jo viņš pie savas īstās mātes dzīvoja ilgus gadus. Es nekad neesmu uzsvērusi, ka tas nav mans bērns vai tamlīdzīgi. bet viņš jau ir pusaudžu vecumā, kas noteikti nav tas vieglākais nevienam.

man nav obligāta personīgā pieredze. tas var būt arī skatījums no malas vai arī vnk savas domas par to, kā šīs attiecības veidot ikdienā. šajā gadījumā nav jautājuma, ka es negribētu bērnu pieņemt.

Apbrīnoju visas sievietes,kas saista savu dzīvi ar vīriešiem,kam jau ir bērni.

čāča - kāpēc gan ne?bērns ir un paliek bērns. viņš jau nav vainīgs pie notikušā. tā ir realitāte, kura ir jāpieņem, ja vēlies ar konkrēto vīrieti attiecības.

Sany, domāju, ka tas jebkurā gadījumā nebūs viegli. It sevišķi, ja bērns ir pusaudzis. Problēmas audzināšanā ar šāda vecuma bērnu ir pat īstajās ģimenēs, bet te domāju, ka Tev nāksies pacīnīties, lai viņš Tevi ciena un pieņem.

Tev jāmēģina ar viņu iedraudzēties, bet tā, lai bērns nesāk kāpt Tev uz galvas (to gan nepieļauj, jo, ja uzkāps uz galvas, panākt, lai ciena, būs gandrīz neiespējami).

Ā, un noteikti, ka vīrietis nedrīkst graut Tavu statusu bērna acīs. Ja Tu bērnam kaut ko saki vai neatļauj, vīrietis nedrīkst Tev iebilst. Izņēmums būtu, ja Tu mācītu kaut ko galīgi šķērsām un nepieņemamu.

Veiksmi Tev!

Lielu lomu spēlē bērna vecums, domāju. Ir tomēr starpība vai audzināt no 4 gadu vecuma vai no14.

Apbrīnoju visas sievietes,kas saista savu dzīvi ar vīriešiem,kam jau ir bērni.

Apbrīnojama sievietes loģika. Tad jau sanāk, ka visas sievietes ar bērniem no vīriešu puses arī ir norakstāmas.. Taču, redz, ja neuzņemsies par savu bērnu atbildību, tad atkal neģēlis un lupata.

šajā gadījumā ir nedaudz zem 14, bet ir padsmitnieks jau.

Apbrīnojama sievietes loģika. Tad jau sanāk, ka visas sievietes ar bērniem no vīriešu puses arī ir norakstāmas.. Taču, redz, ja neuzņemsies par savu bērnu atbildību, tad atkal neģēlis un lupata.

es vienmēr tieši par šo esmu smīnējusi, ka reti kura sieviete uzņemsies atbildību par ne savu bioloģisko bērnu, bet visas kā viena grib, lai svešs vīrietis pieņem sievietes bērnu kā savējo.

Es attiecības ar vīrieti,kam ir bērns savā vecumā neveidotu. pašreiz nevaru sevi iedomāties audzinam svešu bērnu. Bet tas ir tikai mans viedoklis un lai veicas visām,kas cenšās to darīt.

Sany, nu jā, tad tas ir mazliet sarežģītāk, be ne neiespējami. Dzīve taču ir dzīve, ne vienmēr izdodas apprecēies ap 20 gadiem un visu dzīvi kopā nodzīvot, skaidrs, ka nākās saskarties gan ar vīriešu bērniem, gan otrādi. Atkal no vienas puses - padsmitnieks - vēl jo labāk, ātrāk izaugs un prom būs :D Galvenais nesāc viņu pārspīlēti audzināt, krist uz nerviem un būs labi. Nebūs droši vien kā pa sviestu, bet.. Atceros sevi tajā vecumā, kad ģimenē ienāca jaunā "māmiņa." Tas ir traumējoši, jo patiesībā nebija tā kā apraksta šeit - tēvs bērna pusē. Pavisam otrādi bija, beigās mani izēda no mājām, nomainīja atslēgas u.t.t. Jauka pieredze :) Bet tev, lai veicas būt jaukākai "pamātei."

cerēt, ka bērns pieņems tevi kā māti jau nu gan nebūtu prātīgi, īpaši tādā vecumā un ja iepriekš ilgi dzīvojis pie mātes. neesi māte, esi draugs, atbalsts un vienkārši sniedz padomus vairāk kā strostē un spied kaut ko darīt. ar laiku gan jau izveidosies sajūta, ka ir 'ģimene' tam bērnam.. nez, jau padsmitos, drīz tāpat būs pilngadīgs un šis visinteresantākais vecums. ko tur iespringt? :D

šajā gadījumā liela loma ir tam, ko bērnam pasaka tēvs. Tēvam ir jāpaskaidro savam padsmitgadīgajam dēlam, (kurš lieliski saprot, kas ir viņa bioloģiskā māte un kas nav), ka turpmāk šī sieviete uzņemsies tavu pieskatīšanu, rūpes (tā sakot mātes lomu, ja ne pilnībā- tad daļēji). Un ka šī sieviete turpmāk ir jāklausa tāpat kā tēvs. Neviens cits, izņemot tēvu to neieskaidros, un nevienu citu jau pusaudzis tā nepaklausīs. Var arī mēģināt nostādīt tādā situācija ( ja nekas cits nelīdz)- a ja nu arī tēva uz kādu laiku nebūs ( piem komandējums uz mēnesi) tad šī sieviete būs vienīgā, kas tev mazgās, gatavos ēst, nodrošinās finansiāli u.t.t.

Mans sencis bija audžutēvs diviem manas mammas pirmās laulības bērniem. Bija gan vieglāk, jo bērni bija vēl mazi, kad vecāki sāka dzīvot kopā. Šādi tādi novērojumi gan ir par tēmu ..

Pusaudža gados pat vecākiem ir ļoti grūti ar bērniem, kur nu vēl audžuvecākiem .. tā kā par to īpaši stresot jēga maza .. viss atkarīgs no iepriekšējās audzināšanas (kurā Tu neesi piedalījusies) .. tā kā principā vienīgais risinājums ir pieņemt bērnu tāds, kāds viņš ir ..

Manuprāt, galvenais faktors ir savstarpēja cieņa, kas ir jāpanāk. To pilnīgi noteikti nevajag darīt uzspiesti. Nekādā gadījumā nedrīkst ļaut sev uzkāpt uz galvas (ko jau minēja).

Ja es būtu situācijā, es nekādā gadījumā necenstos ieņemt tēva vietu. Tā jau ir aizņemta. Es censtos parādīt to, ka esmu foršs vecis, ar kuru reizēm ir jautri, bet kuram pilnīgi noteikti nevar uzkāpt uz galvas .. Kā arī to, ka cenšos viņa mammu darīt laimīgu .. ar kuru var parunāt, ja ir kāda problēma, kā arī uzticēties, ja viņš pats to izvēlas (speciāli neuzmāktos). Nu un censties parādīt, ka bērns rūp arī man, bet nu to arī nedrīkst uzspēlēti, jo citādi sabaidīsies ..

Un tekstiem pusaudža gados:"Tu neesi mana mamma/tētis" nevajag baidīties .. un sagatavoties atbildei :D Jo pilnīgi noteikti kādā brīdī tas tiks izmests :D

Īsos vilcienos - jālauj pierast pie sevis, neuzmākties ar pārspīlētu uzmanību, ideālajā gadījumā sadraudzēties un iegūt bērna cieņu .. tad jau var arī kaut ko mēģināt iemācīt un sākt pa mazam piedalīties audzināšanā. Bet ļoti jājūt robeža, kuru nevajag pārkāpt .. un šī robeža ir cenšanās ieņemt bērna mātes/tēva lomu ..

piekrītu, ka jāiegūst bērna cieņa, jo mīlestības viņam pret tevi, iespējams, nebūs nekad, taču, ja būs cieņa, būs arī cilvēcīgas attiecības

Es tēta draudeni, nekad neuztvēru par pilnu. Viņa nav mana mamma līdz ar to teikšana par mani 0 un viņas viedoklis man vienmēr bija pie pakaļas, kā arī bieži manipulēju ar tēti, ka viņam jābūt manā pusē , jo es esmu svarīgāka, mīļāka un VIŅA meita. A viņa - kas ir viņa - tēta piegulētāja :D Skarbi, bet fakts ... :)

Esmu bijusi tas bērns no iepriekšējām vīrieša attiecībām, un es biju vnk briesmīga,lai it kā dzīvoju pie mātes ,bet biju katru dienu pie tēva un tēvs pie manis, un viņa drauzenei tas tā nepatika,viņa visu laiku viņu kontrolēt gribēja, zvanījās,nedeva mieru.:D Es tev tiešām ,tiešām iesaku izturēties draudzīgi pret to mazo,jo mana tēva draudzene riktīgi iegrābās jau tajā momentā ,kad mēģināja man parādīt ,kura taisās būt noteicēja ,bet beigas bija tādas ,ka nekas viņai nesanāca, es arī biju uz gadiem padsimt ,šķiet 11 man bija. Tēvs vienmēr nostājās manā pusē nevis viņas ,lai gan es labi apzinājos ,ka viņai ir taisnībā ,es visu darīju spīta pēc. Nejaucies pa vidu ,kad viņš pavada laiku ar mazo, protams ,tu vari iesaistīties ,tas pat būtu vēlams ,bet nevis brutāli ,centies iedraudzēties ,necenties kko aizstāt, pierādīt kko, sāc ar čomu būšanu, ja mana tēva draudzene tā sākumā būtu darījusi ,iespējams , ka viss būt bijis savādāk.

weee un pieaugusi tagad, domā, ka rīkojies pareizi? Vēljoprojām necieni tēta draudzeni?

mātes lomu es necenšos ieņemt, bet cenšos paskaidrot, ka viņam ar viņa māti arī ir jākomunicē. savādāk viņiem ir diezgan sliktas attiecības. pašlaik esam iedraudzējušies, bet jūtu, ka esam uz robežas starp to, ka mūsu attiecības ir draudzīgas, bet viņam ir kkāds tāds uzskats, ka man ir viss jādara. nu varbūt tas jau ir iesakņojies jau pirms tam, lai gan tēvs viņam liek šo to darīt.
jā, esmu jau gatava uz to tekstu, ka tu neesi mana mamma, lai tev klausītu :D
salīdzinot jau teikto un manu esošo situāciju, varētu domāt, ka pagaidām mums iet salīdzinoši labi..
es varu sniegt padomus, parunāties, justies ieinteresēta par viņam interesējošām lietām, bet ir arī tāda lieta kā pienākumi mājās. berzt grīdas jau es viņam nelikšu, bet uzskatu, ka bērns nevar gluži NEDARĪT NEKO mājās. strostēt par netaisos, kā arī bļaut nē.
bet, ar ko lai panāk šo zelta visusceļu, lai 'viņš netiktu izlaists, bet tajā pašā laikā, lai nejustu baigo spiedienu. it kā jau viņu lēnām iesaistu nelielos darbiņos, bet, ja viņš man paklausa negribot, tad tēvam mēdz vairāk tomēr neklausīt. un, ja viņš vienā brīdī man neklausīs un tēvam neklausīs, tad es vnk nezinu, ko iesākt

aloe, pa lielam , jā. Man viņa nepatīk veljoprojām. Tikai tagad savu nepatiku tik ļoti neizrādu un viņai ar teti ir 2 kopīgi bērni.
Bet es uskatu, ka sveša sieviete nevar mācīt, skolot un uzspiest savu viedokli un uzskatus. Viņa ir sveša sieviete , kurai tobrīd pat nebija bērnu nu ko viņa man iemācīs ? Lai mani māca mamma un tētis, ne tā kaza!
Man šķiet, ka viņa nebija patiesu motīvu vadīta, bet mēģinaja būt labāka dēļ tēta, lai tētim būtu prieks. Savukart, man bija prieks, kad biju divata ar teti un darījām, ko gribējām bez viņas.