Ajjj, gribas vienkārši sirdi izkratīt.
Tātad mans stāsts.
Ir kāds džeks, pirmo reizi ieraudzīju pirms kādiem apm. 2 gadiem, nelikās nekas īpašs, parasts džeks. Tad pienāca tā diena, kad mainījās viss - gāju pa ielu ar tēti un uz ielas stāvēja šis pats puisis, tā kā abi ar manu tēti ir pazīstami,tad kā jau vīrieši to dara, abi paspieda roku. Tajā pašā laikā es paskatījos šim puisim acīs, nezinu, kas notika, bet viss mainījās! Muļķīgi droši vien, bet nu tā bija. Kopš tā laika sāku seko līdz viņa spēlēm (basketbolists), un vienmēr likās, ka redzu viņam cauri - kad viņš pārdzīvo, priecājas, ir dusmīgs, vienaldzīgs! Pašai jau šis viss likās pilnīgi muļķīgi, jo kā gan vari pazīt cilvēku, pat ne reizi nerunājot ar viņu, centos visādi izmest no galvas, bet bez rezultātiem..
Vēlāk man skolā vajadzēja taisīt darbu un intervēt basketbolistu, izvēlējos viņu, sarakstījāmies par interviju un nedaudz arī ne par to, sapratu, ka viņš ir tieši tāds kā man likās. Bet man besī, ka tā ir,jo tagad vēl grūtāk izmest no galvas. Pēc tam bijām kopā vienā pasākumā un skatieni atkal sastapās, es iespējams pārāk spilgti iztēlojos, bet nu tās bija kādas 10s, skatījāmies acīs viens otram. Vēl spilgts gadījums, kas neļauj nedomāt bija tas, ka kopā ar viņa komandu braucu no spēles un viens viņa komandas biedrs man izmaksāja dzērienu, tas skaties, ko puisis raidīja man un komandas biedram bija tik dīvains, nekad viņu tādu neesmu redzējusi, arī autobusā saskatījāmies, bet tagad jau tā izvairoši skatījās, sajūta bija tāda it kā es būtu kaut ko nodarījusi..
Tagad esmu 2000km attālumā, bet tas nepalīdz, katru dienu jādomā..
Varbūt izklausās pēc nenobrieduša tīņa murgiem, bet es nevarēju paturēt sevī..varbūt kāda padalīsies ar līdzīgu pieredzi.
488
