ir ar tādiem saskarsme bijusi pietiekoši liela, lai saprastu, ka nav vērts savus nervus un laiku tērēt, lai viņus vilktu ārā, jo paši ir tie, kas paliek uz vietas un nesūdzas par to! ir grūti palīdzēt cilvēkam, kurš pats negrib sev palīdzēt, ne tā? :)
arī mēģināju uzmundrināt, vest cilvēkos, uz pasākumiem, uzzvanīt un forši patērzēt, bet viss, ko saņemu preti - vien tukšs mhm; jā, forši, ka tev tā iet, man gan tā neiet; a man atkal noticis tā (un tad atkal kāds bēdu stāsts) .. esmu novērojusi arī to, ka teim cilvēkiem ir grūti priecāties nevien tā pa dzīvi, bet arī vienkārši par citu priekiem! vai nu viņi negrib vai nespēj priecāties.. un negribās jau sevi visu izsmelt, tāpēc arī kontakts zūd, līdz pazūd pavisam!
protams, ka nedrīkst uzgriezt uzreiz muguru, ir jāmēģina palīdzēt, bet, ja tas jau ir riktīgā stadijā, tad, manuprāt, tur vienai personai grūti tam otram saslēgt smadzenes kā vajag un iedegt saulesstaru viņa dzīvē ;)
1613
