Par likteni

Krista, jā - sakritības, nejaušības, protams. Bet, kad tas viss notiek tik organizēti, tik perfekti savienojoties vienā lielā mozaīkā, tad ir skaidrs, ka vis tik "nejauši" tas nav - ir plāns.

Es driizaak teiktu, ka ir sakritiibas, nejaushiibas un ka katra riiciiba izprovocee virkni citu. Kaa teikt, domino princips. Ir lietas, kuras citu notikumu ietekmee ir izveertushaas taa, ka tas nav muusu speekos kaut ko ietekmeet, bet ir lietas, kuras varam mainiit.

liktenim ticu tik tālu, ka tas saved kopā ar cilvēkiem, konkrētus cilvēkus ieved mūsu dzīvē un konkrētus cilvēkus arī izmet ārā, palīdz no to dzīvēm aiziet. ticu, ka varbūt ir kādi lieli notikumi iezīmēti dzīvē, tiklīdz piedzimsti, piemēram, tas, ar ko saskarsies - slimības, dzīves ilgums, negadījumi vai tieši pretēji - laimes brīži, un tādas lietas, no kurām izvairīties nevari nekādi, tās notiks, neatkarīgi no tā, kā dzīvosi! bet to, ka visa mana dzīve būtu kopš dzimšanas plānota - nu nē :) ir taču miljons ceļi, pa kuriem doties dzīvē, jau kopš pašas dzimšanas, līdz ar to iznākumi taču tik dažādi var būt.. bet ticu, ka ir kāds, kas mūs vada pa iemīto dzīves taku! to jūtu bieži, pēdējā laikā mana intuīcija ir spēcīga, ir bijuši vairāki gadījumi, kad es iedomājos par kādu cilvēku, piemēram, nakts vidū.. un pēc brīža man no šī cilvēka atnāk sms vai arī kā savādāk viņš liek par sevi manīt! ir bijis tā, ka iedomājos un pēkšņi, pēc mirkļa ar šo cilvēku uz ielas saskrienos, redzu viņu kaut kur ejam utml.

Es uzskatu,ka liktenis cilvēkam ir ierakstīts un notikumi lielākoties notiek tad,kad tiem vajag notikt,un sastopam tos cilvēkus,kurus ir lemts. Dažreiz,protams,cilvēks var ietekmēt kāda notikuma gaitu,bet ne vienmēr.

Šodien atklāju ļoti interesantu interneta bibliotēku - gan jau tur ir arī par šādu tēmu kas atrodams. Cik paskatījos, visai interesantas lietas - atradu Jungu, ko gribēju lasīt. :)


http://esotericonline.net/docs/

Es ticu, ka katram cilvēkam piedzimstot tiek 'uzrakstīts' viņa liktenis, bet viennozīmīgi viss ir atkarīgs no paša cilvēka rīcības un lēmumiem dzīves laikā.

Es uzskatu, ka cilvēki pieņemot kaut kādus lēmumus bieži vien nodomā - iespītēšu liktenim un pēdējā brīdī izvēlas citu variantu!
Taču nenotiek nekāda iespītēšanās, jo jau iepriekš bija paredzēts, ka notiks tieši tā!

Nekad neticu liktenim. Uzskatu, ka tas ir smieklīgs attaisnojums cilvēkiem, kuri ir par gļēvu, lai paši paņemtu lietas savās rokās. Pati visu dzīvē esmu sasniegusi ar savu mērķtiecību, nevis cerot, ka kaut kas mistiski atlidos pie manis. Un neiet runa par tādām lietām kā nāve utt.

Man reiz zīlniece teica ja sedes majas tad nekas nenotiks, nedrikst sedet majas. Tad nu laikam tomer ir kaut kads liktenis. Kaut gan vislaik sedeju majas, tik joprojam neizprotu kapec gaju uz tiem randiniem, tagd ja vajadzetu iet uz randinjiem - neietu, jo viss ir apnicis. :D kaut kā pa vidu tad es arī satiku īsto. :D

Piekrītu, ka pašam "jāveicina" savs liktenis. Neatbalstu čīkstēšanu, ka kaut kas neveicas, ja pats neko tā labā nedara.

++++ Tieši manas domas! :)

Piekrītu, ka pašam "jāveicina" savs liktenis. Neatbalstu čīkstēšanu, ka kaut kas neveicas, ja pats neko tā labā nedara.

manuprāt, ir tā, ka notiek šo abu lietu mijiedarbība. ir lietas, kuras neizdosies, lai kā tās censtos realizēt, bet ir lietas, kas notiek pašplūsmā, bet, ja pieliek savu roku, norisinās vēl labāk. manuprāt, ikvienam dzīvē ik pa laikam ir tādi lūzumpunkti, kad jāizdara izvēle un katrai izvēlei, protams, ir savs ceļš. bet, vai galamērķis ir viens, par to gan vēl var padomāt.

Katrs pats ir savas laimes kalējs! Kā rīkosies tā arī būs!

Es ticu liktenim, jo pati esmu pieredzējusi vīziju nedēļu, pirms iepazinos ar otro pusīti. Tajā vīzijā viņu redzēju un aicināju, lai nāk beidzot manā dzīvē.

ieraucāt iebraucāt

Manuprāt, pa lielam raugoties, kaut kāds augstāks spēks mūs vada. Vieni to sauc par Dievu, citi par likteni, utt. Bet ja tu sēdi rokas klēpī salicis un domā, ka viss notiks pats no sevis, tad visticamāk nekas nenotiks. Mēs paši veidojam savu dzīves scenāriju, taču Augstākais ik pa laikam var dot tādas kā zīmes, un tad mēs sakam, ka tas bija likteņa pirksts. Piemēram, tu nokavē autobusu un esi spiesta stopēt, tādējādi liktenis tevi saved kopā ar kādu šofertīti, ar kuru vēlāk apprecies un izveido laimīgu ģimeni.
Ceru, ka ieraucāt manā domā. :D

Gan, gan.
Kā galveno izvirzu, ka cilvēks pats veido savu dzīvi, tomēr ir pierādījies, ka dažreiz liktenis šo to ņem savā varā. Varu darīt ko, kā un cik gribu, bet mistiskā veidā tāpat nonāku pie viena.

Es mokos no ziņkārības uzzināt par savu iepriekšējo dzīvi! Es pilnībā neko neatceros no tās, bet sakot, ka ar hipnozes palīdzību var atcerēties! :)

Protams, daudz kas atkarīgs no paša cilvēka, bet es arī ticu, ka pa lielam mūs kāds vada, tam sāku ticēt tādos brīžos, kad satieku īstos cilvēkus īstajos laikos, piemēram.

Es arī atceros, un kaut kad ceru saņemties un aizbraukt apskatīties. Tepat Latvijā, bet kaut kā bail pagaidām - pat nezinu, no kā.