liktenim ticu tik tālu, ka tas saved kopā ar cilvēkiem, konkrētus cilvēkus ieved mūsu dzīvē un konkrētus cilvēkus arī izmet ārā, palīdz no to dzīvēm aiziet. ticu, ka varbūt ir kādi lieli notikumi iezīmēti dzīvē, tiklīdz piedzimsti, piemēram, tas, ar ko saskarsies - slimības, dzīves ilgums, negadījumi vai tieši pretēji - laimes brīži, un tādas lietas, no kurām izvairīties nevari nekādi, tās notiks, neatkarīgi no tā, kā dzīvosi! bet to, ka visa mana dzīve būtu kopš dzimšanas plānota - nu nē :) ir taču miljons ceļi, pa kuriem doties dzīvē, jau kopš pašas dzimšanas, līdz ar to iznākumi taču tik dažādi var būt.. bet ticu, ka ir kāds, kas mūs vada pa iemīto dzīves taku! to jūtu bieži, pēdējā laikā mana intuīcija ir spēcīga, ir bijuši vairāki gadījumi, kad es iedomājos par kādu cilvēku, piemēram, nakts vidū.. un pēc brīža man no šī cilvēka atnāk sms vai arī kā savādāk viņš liek par sevi manīt! ir bijis tā, ka iedomājos un pēkšņi, pēc mirkļa ar šo cilvēku uz ielas saskrienos, redzu viņu kaut kur ejam utml.