Attieksme pret darbu

Iepriekšējā darbā alga bija ap 200, taču sākotnēji tika runāts, ka pēc pārbaudes laika tiks pacelta. Kad pēc pusgada gāju runāt par to, ka pārbaudes laiks jau labu laiku kā beidzies, tad atklājās, ka viņus neapmierina mana attieksme pret darbu. Jautāju - kādā ziņā?! Vienmēr visu darīju centīgi, izdarot, kā nākas, reizēm paliekot arī ilgāk (ļoti altruistiski no manas puses, jo darbs bija gaužām neinteresants un monotons). Izrādās, man esot labprātīgi jāpaliek ilgāk katru dienu, jārukā bez maz vai 2-3 stundas pāri noteiktajam darba laikam. To, ka vakaros studēju, kaut kā bija piemirsuši. Uzņēmums maziņš, nesen atvēries, ne manā nozarē - strādāju tikai tādēļ, lai būtu kāda nebūt biroja darba pieredze. Tā arī pajautāju - kāda, jūsuprāt, man ir motivācija palikt ilgāk par to naudu, ko man maksājat? Nu neko, konflikts sanāca, taču algu nedaudz pacēla un es tāpat nedarīju vairāk nekā no manis pienācās. Vēl kādu laiku nostrādāju, līdz atradu labāku darbu savā nozarē, alga daudz labāka, nav gluži sirdsdarbs veicamo pienākumu ziņā, bet sirdsdarbs tādā ziņā, ka idejas vārdā. Lai arī ikdienā tiešām nav daudz jādara, ir ļoti daudz brīvā laika, ja man piezvanīs vakarā vai kādreiz būs kāda neplānota tikšanās pat samērā vēlu, noteikti neiebildīšu un pēc labākās sirdsapziņas ieradīšos un strādāšu.

Man darbā ir dienas, kad jāstrādā 12 stundas, nevis kā parasti - 8. Un ir bijis tā, ka dažādu apsvērumu dēļ ir jāpaliek līdz kādiem 1 naktī. Protams, man par to maksā, kā par virsstundām, bet nu bieži es tā nevarētu. it īpaši, ja nākamajā dienā jāceļas 7 un jau 9 jāsāk strādāt.

Man iepriekšējā darbavietā darba devējam bija uzskats - ja nevari paspēt izdarīt savu darbu darba laikā, tad Tu neproti organizēt savu darba laiku :D Lai paliktu pēc darba laika beigām savā darba kabinetā, bieži vien bija jāraksta pat paskaidrojumi, kādiem mērķiem Tev tas vajadzīgs.. :D

Ja ir jāpaliek ilgāk darbā manu klientu dēļ, tad, protams, tā nav problēma, jo tas nāk man pie algas klāt - % no klientiem. Bet esmu palikusi arī kolēģu, priekšnieces klientu dēļ. Zinu, ka priekšniece to novērtē - kolēģi nezinu.. Bet tā kā citu dēļ nav bieži jāpaliek, tad tas nav apgrūtinājums.

Bet pārsvarā eju mājās kolīdz oficiāli mana darba diena ir galā - māku saplānot tā laiku, ka man viss ir izdarīts. Nepatīk atstāt kaut ko nepadarītu.

ir nācis strādāt arī līdz 20, taču tas ir ārkārtas gadījumā . katrā ziņā ir atkarīgs no algas..ja liela alga,tad var arī biežāk palikt un pastrādāt virsstundas, bet ja minimālā un nepiemaksā, tad nav motivācija vēl virsstundas palikt. atkarīgs arī no tā vai virsstundas jāstrādā dēļ tā,ka pats nevari paveikt savus darbus, vai arī regulāri uzgrūž virsū kolēģa darba pienākumus un tāpēc nespēj paspēt savus darba pienākumus darba laikā..tādi gadījumi arī nav motivējoši,jo kolēģe aizcilpo mājās pēc darba laika, taču Tev jāpaliek strādāt ilgāk,jo priekšnieks domā,ka Tu ar kolēģes pienākumiem tiksi labāk, esi labāks darbinieks un jāizdara to,ko it kā kolēģis nemāk, nedara tik labi un pēc tam sēdi ar sakostiem zobiem un dari savu darbu. ja vēl par to piemaksātu...
man nav bieži jāpaliek ilgāk.

ilgākais laiks,ko esmu pavadījusi pamatdarbā ir 11h.

Strādāju valsts iestādē un kas jāizdara tas jāizdara, kaut vai mājās ņemot, alga no tā nemainās. Protams, ka sēžu ilgāk, ja ir vajadzība, jo pašai pēc tam būtu nepatikšanas, tāds attaisnojums kā nepaspēju, nepastāv, jo ir visam likumā noteikti termiņi. :)

Jā, protams, tieši tā es arī daru visos tajos gadījumos, kad tas ir nepieciešams, nejūtu tajā neko tādu ārkārtēji negatīvu.
Bet lielā mērā tādu "ziedošanos" darbam motivē vairāki faktori:

1. Ja man ir nepieciešama brīvdiena/pie ārsta/pagulēt ilgāk/dotajā brīdī nav ko darīt - es droši varu urbināt mājās degunu, doties pie ārsta, laist luni un darba laikā iet uz sporta nodarbībām vai iepirkties.

2. Motivē arī tīri cilvēcīgā pretimnākoša priekšniecības attieksme, nevis darbinieku nostādīšana melno darba zirgu lomā.

3. Motivē arī dažādie bonusi.

4. Ja es jūtu, ka tiešām esmu pārstrādājusies, ņemot vērā pat visu iepriekš minēto, tad es eju to un skaļi pasaku, būs piemaksāts.

Skatoties, kas par darbu. Diezvai es Makdonaldā varētu rauties virsstundās, zinot, ka man par to nemaksās. :D
Bet, ja piemēram, es kā ārsts strādātu virsstundas slimnīcā, tad noteikti vispār par savu atalgojumu nedomātu. Mani noteikti pamanītu kā centīgu un strādīgu cilvēku, un vēlāk atalgotu, piem., ieceļoti par virsārstu un vēlāk par nodaļas vadītāju utt. (nu vismaz es sevi tā mierinu :D)

man par shito ar bijusho priekshnieci bij stridi vienmeer..vinja smeejaas,ka esmu kaa precizs pulkstenis-5pm un Es nometu pildspalvu nost un eju prom,neskatoties uz to vai kas traghisks noticis vai nee... :D :D :D vienmer ludzaas,lai tak palidzu,atbalstu un nepametu pus rataa :D ka samaksaas :D

Visu rudeni/ziemu tieši tā arī darīju. Darbā mēdzu būt ap pus8 (oficiāli jābūt 9:00), strādāju līdz 19:00, reizēm līdz 21:00, reizēm arī aizgāju pastrādāt brīvdienā - brīvprātīgi, bet zināju, cik tas ir ārkārtīgi svarīgi. Bet izārstējos no šīs kaites tad, kad pajautāju vadībai vienu atvaļinājuma dienu saspringtajā laikā, lai aizbrauktu uz tuva cilvēka kāzām - vadība bija šokā, iedot jau iedeva, bet ar tik nicinošu attieksmi, ka nolēmu "viss, kopš šī brīža vienmēr atcerēšos, ka šīs ir tikai formālas darba attiecības, kurām man nav jāvelta vairāk kā 40h nedēļā".
Tagad, ja gadās dienas, kad palieku darbā ilgāk, citā dienā attiecīgi dodos prom ātrāk (mums ir darba laika uzskaite), skatos, lai mēneša beigās +/- sanāk pietiekams stundu skaits nostrādāts.

Jāatzīst gan, ka nestrādāju ar 100% atdevi (domāju, ka reti kurš tā dara) - pa dienu gan ziņas internetā palasu, aizsūtu kādu privāto e-pastu, atbildu uz privātiem telefona zvaniem, reizēm papļāpāju ar kādu kolēģi par dzīvi..

Kad strādāju valsts iestādē man tas darbs, ko darīju tiešām riebās, bija konflikti par to, ka daru par maz, bet tajā iestādē nebija ne izaugsmes iespēja, ne es tur ilgtermiņā plānoju strādāt, tāpēc bija kā bija, nestrādāju ar pilnu atdevi, darbā sēēju netā un tml, beidzās viss kā beidzās, ka mani atlaida :D Nu neko. Tagad esmu privātā jomā, atbilstoši profesijai, darbs patīk, darba daudz, šajā darbā daudz ko gūstu sev, ja daudz darāmā, tad gadās pusdienās neaiziet, strādāju atvaļinājmā un palīdzu šefam no visas sirds. Šefs arī saka paldies un palūdz, tā teikt sadarbojamies. Strādāju arī no visas atdeves, netā nesēžu, uz privātiem epastiem neatbildu, tik cik uz kādu zvanu.

tā, šī diskusija nebija žēlošanās par manu slikto darba dzīvi :D

man prieks par atbildēm, jo tas parāda, ka ir daudz cilvēku ar atbildības sajūtu :)

vispārīgi situācija bija par reāliem darbiniekime un atstrādātājiem-mūsu uzņēmumā visi (ok, 90%) darbinieku strādā ar lielu atbildības sajūtu, tāpēc darbs mums ir un arī iespējas. mums nekad neienāktu prātā pamest lietu pirms deadline, lai vai būtu jātrādā 24h, lai vai brīvdienās būtu jāstrādā.
bet daudzi cilvēki vienkārši atrstrādā savas stundiņas un ne ilgāk, ka tik nepalaist garām brīvo 7dienas vakaru. tādiem cilvēkime, manuprāt, arī nauda un atzinība aizies garām.

tātad mums būs tomēr izvēles iespējas jauniem darbiniekiem :)