Kad atgriezos mājās, es ieraudzīju sievu klājot galdu vakariņām, es paņēmu viņas roku un teicu, ka man ar viņu ir jāparunā. Viņa mierīgi apsēdās un sāka ēst. Es redzēju sāpes viņas acīs. Es steidzos un nezināju kā lai to pasaka. Bet man vajadzēja viņai pateikt, par to, ko es domāju.
- Es pieprasu šķiršanos,- es mierīgi iesāku,
Viņu, kā izskatījās, neuztrauca mani vārdi, tā vietā viņa man maigi pajautāja:
- Kāpēc?
Es izvairījos no šī jautājuma, kas viņu sadusmoja.
Mana sirds jau piederēja Džeinai. Es vairs nemīlēju savu sievu. Es viņu vienkārši žēloju! Nākošajā dienā, es ļoti vēlu pārnācu mājās un ieraudzīju sievu sēžot pie galda un kaut ko rakstot. Es pat nepaēdu vakariņas, vienkārši aizgāju gulēt un ļoti ātri aizmigu, jo biju piekusis pēc bagātīgi pavadītās dienas kopā ar Džeinu.
No rīta sieva man uzstādīja savus šķiršanās noteikumus: viņa neko negribēja no manis, bet palūdza man mēnesi pagaidīt, pirms šķirt mūsu laulību. Viņa lūdza, lai šo vienu mēnesi mēs no sirds censtos dzīvot maksimāli normālu dzīvi. Viņa to pamatoja visai vienkārši: mūsu dēlam pēc mēneša bija gaidāmi eksāmeni, un viņa negribēja traucēt viņa cītīgajai gatavošanās eksāmeniem, ar savu laulības šķiršanu. Man tas likās pieņemami. Bet bija vēl viens lūgums, viņa lūdza, lai atceros mūsu ģimenes dzīves pašu sākumu, kā es viņu uz rokām nesu uz mūsu istabu kāzu dienā. Viņa lūdza, lai katru rītu, visu šo mēnesi, es viņu uz rokām nesu no mūsu istabas līdz ārdurvīm uz rokām. Es nodomāju, ka viņa ir sajukusi prātā. Tikai tāpēc, lai padarītu mūsu pēdējās kopīgās dienas ciešamākas, es nolēmu piekrist viņas dīvainajai prasībai.
Mums ar sievu nebija nekādas tuvības, kas bija viens no iemesliem, kāpēc es izlēmu šķirties. Tāpēc, kad pirmo dienu es viņu nesu lejā pa kāpnēm, mūsu dēlam mēs likāmies ļoti neveikli un viņš aiz smiekliem knapi izteica:
- Tētis nes mammu uz rokām.
Viņa vārdi mani dziļi aizskāra. No guļamistabas līdz viesistabai, pēc tam līdz ārdurvīm, es gāju vairāk nekā 10metrus turot sievu uz rokām. Viņa aizvēra acis un maigi sacīja:
- Nesaki neko mūsu dēlam par šķiršanos.
Es pamāju ar galvu, jūtoties nedaudz sarūgtināts. Es nolaidu viņu zemē pie durvīm un viņa aizgāja uz autobusa pieturu, lai brauktu uz darbu. Es viens pats braucu uz ofisu.
Kādu laiku es viņu jau tā biju nesājis uz rokām.
Kādu rītu pie manis vannas istabā ienāca mūsu dēls un teica, ka ir laiks nest ārā mammu. Viņam brīdis, kad tētis nes mammu uz rokām, kļuva par ierastu dzīves notikumu. Sieva pamāja dēlam,lai tas pienāk tuvāk un apskāva viņu. Es aizgriezos, jo biju nobijies, ka varētu pārdomāt šajā pēdējā minūtē. Pēc tam es viņu paņēmu uz rokām, nesu viņu no guļammistabas, caur viesistabu uz koridoru. Viņas roka bija aplikta man ap kaklu maigi un nesamāksloti. Es viņas ķermeni turēju cieši: tas bija tieši tāpat kā mūsu kāzu dienā. Bet viņas pārlieku mazais svars, mani skumdināja. Pēdējā dienā, kad es turēju viņu uz rokām, es knapi varēju pakustēties. Dēls aizgāja uz skolu. Bet es viņu joprojām turēju savās rokās un teicu viņai, ka nezināju, ka tas kas pietrūka mūsu attiecībās bija tuvība. Es steidzos uz ofisu, piebraucot, es izlēcu no mašīnas, pat nepaspējot aizvērt durvis. Es baidījos, ka jebkura lieta, kas mani varētu aizkavēt, liks man pārdomāt. Es uzgāju augšā uz Džeinas kabinetu. Viņa atvēra durvis un es teicu viņai:
— Piedod, Džein, bet es vairs negribu šķirties.
Džeina, kā man izlikās, pēkšņi atjēdzās. Viņa man iesita pļauku, aizcirta durvis un sāka skaļi raudāt.
Es nokāpu lejā un aizbraucu. Puķu veikalā, pa ceļam uz mājām, es pasūtīju lielu puķu pušķi sievai.
Pārdevēja man jautāja, ko lai uzraksta uz kartiņas. Es pasmaidīju un teicu:
— Es nesīšu Tevi uz rokām, katru dienu, līdz nāve mūs šķirs!!!
Tajā vakarā es atbraucu mājās ar puķu pušķi rokās un smaidu sejā un skrienot augšā pa kāpnēm, atradu savu sievu gultā - mirušu. Mana sieva cīnijās ar vēzi jau vairākus mēnešus, bet es biju tik aizņemts ar Džeinu, ka pat nepamanīju to. Viņa zināja, ka drīz mirs un gribēja izglābt mani no noraidošās dēla attieksmes, gadījumā, ja es viņu pamestu. Tagad vismaz mūsu dēla acīs es esmu - mīlošs vīrs.
Sīkumi mūsu attiecībās — ir tas, kam patiešām ir nozīme, nevis kažokiem, mašīnām, naudai bankā. Tāpēc atrodiet laiku, ko veltīt savai otrajai pusītei un dariet tādus sīkumus viens otram, kuri veido šo tuvību un Jūsu attiecības.
Lai Jūsu ģimene ir laimīga!
434
