Es ļoti saprotu to viedokli, ka nav nepieciešamības jaukties, taču no otras puses - kas tas vispār būtu par stilu - tālāk no grēka?! Iebāzt galvu kā strausam smiltīs un dzīvot nost? Aiz manis kaut ūdens plūdi u.t.t.? It kā, kāpēc nē? Es esmu ļoti mierīga un pat visai vienaldzīga par daudziem procesiem, bet šis man mazliet kaut kā tomēr iekšā kņud.
Principā tas ir tāds stils no abām pusēm - viens neko neteiks, jo nafig teikt un otrs labāk dzīvos ilūzijā, ka dzīvē viss notiek, apkārt varavīksnes un ziedlapiņas, zilas debesis, mīļotais uzticīgs. Atkal, protams, nu kāpēc arī nē? Bet, kaut kas tomēr nav līdz galam pareizi. Nē, tas nav tas vārds - patiesi drīzāk. Un nē, es nudien neesmu pasaules lāpītāja, skaidrs, ka taisnības nav, bet šādas bija manas pārdomas par tēmu.