Suns un skrējēji

Bieži skrienu ielās, kur cilvēki ar suņiem pastaigājas.
Nesagaidu neko, ja godīgi. Rēķinos, ka suns var sākt riet, ceru tik, ka pakaļ neskries un saimnieks sapratīs, ka suns jāapvalda. Neko vairāk nemaz negaidu. Patīkami pārsteidz cilvēki, kuri saprot arī skrējējus un laicīgi savāc savus suņus.
Bet šajā gadījumā arī neuzskatu, ka kādam vajadzētu priekšrocības. Skrējējiem labāk neskriet gar suņiem, savukārt suņu saimniekiem labāk nepārvietoties, kur ir skrējēji. Tad būtu miers virs zemes un visiem labs prāts :)

Savam sunim neļāvu iet klāt svešiem bērniem, tāpat kā sveši bērni varēja tik skatīties uz manu suni, ne paijāt vai mīļot. Vajadzības gadījumā aizspiedu savam sunim muti,ja tik ļoti gribēja riet kādam virsū, tā gan bieži nedarīju, tās bija bezizejas situācijas,kad manējais bija iekarsis :-D

Vajadzības gadījumā aizspiedu savam sunim muti

:D :D :D

tāpat mātes ar ratiem, kuras iedomājas, ka man un sunim jākāpj nost no trotuāra, jo nav vietas, viņai gan tā pienākas.

Kas par fufeli? Tas man liekas ir logiski, ka tev butu japalaiz...un tas jau nenozime, ka tgd ta ietve kadam pieder...mi un ze..

Un vispār- viss briesmīgāk ir,ja bērni ved ārā liela izmēra suni,kuram tā siksiņas turēšana ir tīri simboliska. Vienrēiz gāju ar savu suni pa mežu, mans suns saitītē, pa diezgan lielu gabalu bija 3 bērni ar savu vācu aitu suni,vecākajai meitenei bija ap 10 gadi, abi pārējie bija zem 5 gadi, tas bērnu suns izdomāja,ka grib nākt klāt manējam, neko izdarīt nevarēju,jo aizbēgt grūti likās, bet nu es negāju klāt. Bērni uzskatīja,ka viņu suns var nākt spēlēties ar manējo, protams, tas suns pienāca, paostījās un kaut kas viņam nepatika,ka sāka kost manējam purnā, manējais noreaģēja ātri un iekoda lūpā pretī, nelaida to otru suni vaļā kādas 5 min., nezināju pat ko lai tagad dara,jo tie 3 sīkie savu suni savākt nevar un man negribas tā kā savējam vērt vaļā žokli vai laist vaļīgāk,jo tad situācija vispār būtu nekontrolējama. Beigās,kad jau tas otrs suns sāka kaukt, tad sadūšojos un vēru vaļā savam sunim muti, visa dzīve gar acīm paskrēja,jo nebūtu bijis brīnums,ka manis pašas suns varēja man iekost, nemaz nerunājot par to otru suni. Beigās es biju neliete,jo otram sunim bija izkosts pamatīgs caurums lūpā, bērnu vecāki uzskatīja,ka tā nav viņu vaina,ka viņi ir palaiduši mazus bērnus ar lielu suni pastaigā.

ctn, viņš par tādu uzvedību bija diezgan aizvainots, vismaz tas acu skats bija tāds :-D

tāpat mātes ar ratiem, kuras iedomājas, ka man un sunim jākāpj nost no trotuāra, jo nav vietas, viņai gan tā pienākas.

Drausmas, tiešām trūkst vārdu. Kādi un vai vispār vecāki Jūs ir audzinājuši???

Es ļoti baidos no suņiem. Tiku sakosta, jo saimnieks nenoturēja savu suni un izlaida pavadu no rokām. Tas gan notika vienkārši ejot pa ielu. Skrienot parasti apstājos un lēnām cenšos apiet, paiet garām ievērojot pietiekami drošu distanci. Tiešām ļoti baidos. No saimnieka gaidu, lai stingri tur pavadu, ja iespējams, tad paiet maliņā, nedaudz ierobežo suni uz to brītiņu kamēr paeju garām. Nemēdzu komentēt vai pukstēt uz katru suņa īpašnieku. Manuprāt, abpusēji jāievēro ētikas normas, lai abas puses netiktu aizskartas.

http://www.apollo.lv/zinas/ja-suns-sakoz-vai-nogalina-cilveku-saimniekam-jased-cietuma/580401

Latvijā suņu saimnieki jūtas visvareni, jo zin, ka ļoti grūti kaut ko piešūt. Cik sakostu cilvēku..? Un cik saimnieku saukti pie atbildības..?

Par mammām ar ratiem runājot, man reiz bija gadījums, kad bija jālec gandrīz vai pavasara dubļos, jo divas mammas gribēja braukt viena otrai blakus, un man nebija kur palikt. Toreiz nostājos un palūdzu braukt to gabaliņu vienai aiz otras, negribēja, tad nu stāvēju kā stabs, dublos nekāpu. Nolamāja, protams, un apbrauca. Tāpat ir bijis ar suņu saimniekiem visādi joki, ka nevaru tikt mājās, jo divas tantes runājas un kašķīgais taksis garā pavadā, grib līst uz kašķi. Apiet nebija iespēju. Gāju tāpat.

Ja ir cilvēks ar suni, pretī brauc mamma ar ratiem, suņa saimniekam jāielaiž suns zālītē, pašam jāstāv uz ietves maliņas. Ja brauc divas mammas, mammām brīdi jāpabrauc vienai aiz otras.

Teletūbij, paranoja? Zini, cik Latvijā vispār ir suņu, un cik sakostu cilvēku gadā ? Ja katrs suns būtu plēsējs, LV būtu izmirusi...

Es varu saprast abas puses un kamēr man neviens suns klāt nenāk, nerej un nekož, tikmēr es vispār nepievēršu uzmanību. Diemžēl bieži vien gadās, ka saimnieki savus suņus nepieskata un domā, ka viņu suns jau nu gan nevienam nekodīs. Bet man piemēram ir bail no suņiem (ne no visiem, bet dažām šķirnēm) un lai gan iekodis neviens nav, tomēr ir nepatīkami, ja pienāk man klāt un nedod Dievs, vēl sāk riet - tas ir vēl briesmīgāk kā tad ja iekostu.

Suņi jau nerej tikai tad, kad ir nikni, tapēc par to tik ļoti nevajadzētu satraukties. Ja rūc, rāda zobus, tad gan ir nikns/ļoti nobijies.

Man nepatīk tieši tā riešana, vienkārši nepanesu, ja man ausīs skaļi rej un nav pat svarīgi kāpēc - aiz prieka vai tāpēc ka nikns. Laikam jau tā man tāda trauma, jo gadījās reiz ka gāju pa ceļu un nez no kurienes uzradās milzīgs suns, nāca man pakaļ un nenormāli skaļi rēja, toreiz ļoti nobijos un kopš tā laika suņi man maigi sakot ne pārāk patīk.

Mums visi pa gabalu turas jau laicīgi vai ievilktu elpu tiek garām. :D Nekādu problēmu! Nevienam iebildumu nav.
Es gan pieturu, bet tāpat visi ieraugot mūs kaut vai apmetās riņķī un žigli deso prom, ja, piemēram, šaurs ceļš.
Riebjas, ja mazi bērni (nu labi, arī vecākā gadagājuma tantes tā mēdz darīt, nez kapēc onkulīšiem tādas kāres nav izteiktas) skrien klāt un ķeras sunim ap kaklu. Tā negaidīti. Vai ja nāk cits suns pretī, tad obligāti jāsavāc vismaz līdz saimnieki noskaidro vai otrs nav agresīvi noskaņots, vai abi puikas nav utt. Daudzi saimnieki to laikam neapzinās, ka citi suņi nav tādi paši kā viņējie(ja draudzīgi). :D

Lovisa - suns rej arī no bailēm!

Man vispār bailes bērnībā radīja suns, kurš pieglaudās klāt un klusēja. :D Nu piespieda pie ielas un pats aplocījās apkārt. Mašīnas vienā pusē, suns otrā. Stāvēju kādas 35 min tā. :D :D :D Nesapratu, ko viņš gribēja. :D

Cloo, piedod, ja esi jau minējusi, bet kādas šķirnes suns Tev ir?

Man kā riteņbraucējai pagaidām nekādi starpgadījumi ar suņu saimniekiem nav bijuši. Vienmēr, kad uzdzindzinu, suni pierauj sev tuvāk. To arī sagaidu, lai pietura pavadu, kāpēc braucu garām.


Vispār, manuprāt, briesmīgi, ka suņiem liek uzpurņus. Ja visi saimnieki būtu apzinīgi un sūtītu suņus suņu skolās, situācija būtu citādāka. Būtu mazāk sakostu cilvēku utt.


Ja jau par suņiem, tad man besij, ka veikalos vazājas ar tiem mazajiem suņiem un liek ratos iekšā. Suņiem jāpaliek ārā un punkts. Tad jau, ja es varētu panest, piemēram, haskiju, arī varētu iet iekšā veikalā?

Tas no kā baidās ir rots.

Teletūbij, paranoja? Zini, cik Latvijā vispār ir suņu, un cik sakostu cilvēku gadā ? Ja katrs suns būtu plēsējs, LV būtu izmirusi...

Es dalos ar savu viedokli, bet Jūs mani apvainojat garīgā saslimšanā? Jūtams, ka Jums ir vājas argumentācijas spējas, pietam, ir diezgan acīmredzami, ka šajā diskusijā vēlaties sludināt savu taisnību un citu viedoklis jums nemaz neinteresē.