Suns un skrējēji

Es arī regulāri pārmiju skarbākus vārdus ar vecenēm, kuras izkaras pa logiem vai iet pa ielu un izdomā, ka visa Rīga ir viņu privātīpašums, pasmejos par paranoiskajiem banāna lieluma suņu īpašniekiem, kuri, jau pa gabalu manējo ieraudzījuši, paķer padusē savējo un duj projām.


:D Sīko suņu sakarā (mazāki par bīglu), savam esmu iemācījusi frāzi 'Tas nav suns, tas ir kaķis!', un viņam ieslēdzas ignors, neredz tās knīpas vispār. :D

Man ir paliels zaķucis - gandrīz 80cm muguras augstumā. VIENMĒR ņemu vērā apkārtējo sajūtas, nesagaidot nekādus pārmetumus vai lūgumus. Skrien kāds tuvumā - pasaucu pie sevis, apsēdinu, pievelku siksnu, nostājos priekšā, ja gadījumā bail no suņiem, lai neuztraucas. Šodien par to dabūju negācijas, kas, atzīšos, mazliet sabojāja patīkamo noskaņojumu. Parasti cilvēki reaģē ļoti pozitīvi, jo mans mazulis ir dresēts un mīļš. Šoreiz bija tāds wtf moments, jo nesapratu, ko vēl viņa no manis sagaida...

comic_sanss, neesmu jau tāda vārgule, saprotu un esmu izjutusi to rāvienu,kad suns pēkšņi izdomā lekt kaut kam pakaļ, piemēram, ierauga vāveri vai tml. :-D Parasti,ja cilvēki vai suņi bija blakus, tad jau to pavadu turēju ar abām rokām,ja traki gribēja tikt pie kāda suņa, tad gan iespiedu vēl starp kājām, tad manējais nebija īsti spēcīgāks par mani :-P

Kad eju staigāt ar savu suņuku, un kāds skrien garām viņš ir iemācīts uzreiz apsēsties (arī kad brauc mašīna) Ja redzu, kad tuvojas skrējēs, pasaku - sēdi! Suņuks apsēžas un palaiž skrējēju garām, vēl nopētot :D

Pašai ir gadījies, ka skrienot, redzu saimnieci ar suni un, loģiski, domāju, ka sieviete suni savāks, bet nē, suns skrien man virsū, a saimniece tik skatās! suns pieskrien klāt, kaut ko ņemas ap mani, bet saimniecei tik un tā pofigs. Vot tad gan es biju dusmiga!

cupcake2, nākamajā diskusijā par negatīvo sabiedrību Latvijā, nedrīkstēsi sūdzēties. ;D

Tada ir bijusi? Ehh, savu temu palaidu garam. :D Bet ne, ne, pati esmu pieklajigs cilveks, neaiznemu visu ietvi, paeju mala, kad piebrauc autobuss, lai cilveki izkap utt, ja netisam uzgruzas un atvainojas tas cilveks, vsp dienu uzlabo tada pieklajiba. Bet bakstit mani gan nevajag. :D Cik viegli garastavokli uzlabo, tik viegli ari saboja.

Pret mazajiem suņiem līdz ūdens. Gāju no tirdziņa, pēkšņi man čivauva ieķērās biksēs, uzlēju ūdeni un aiztinās fiksi jo fiksi. :)

womankind, man reiz haskijulis izmuka no mājas uuuuun oa taisno kaimiņos iekšā, es tik kliedzu - pieturiet, apsolu, ka nekodīs! a šie kā sālsstabi :D iedomājos, kāda sajūta, kad suns skrien virsū, turklāt liels, bet, manuprāt, ja saimnieks saka, ka nekodīs, tad arī nav jābaidās. es, kā saimniece, neteiktu vieglprātīgi, ka suns nekodīs.. jebkurā gadījumā, visiem jāatcerās, ka, ja suns kož saimniekam rokās spēlējoties, tad tādu noteikti nedrīkst turēt pavadā ar 2 pirkstiem.

Piereizes ja pa suņiem. Kā sunim iemācīt neaiztikt vīriešus? Sunenei ir iebildumi pret vīriešiem nevaru tikt gudra kapēc.

Ambera, kā izpaužas aiztikšana? Rej, rūc, zobus rāda?

ja saimnieks saka, ka nekodīs, tad arī nav jābaidās

fufflo!!! Man reiz teica nekodīs- zini kas bija pēc brīža- pēc brīža tas suns bij ieķēries man sejā!! :@

Ir bijuši gadījumi ka uzrūc un rej. Pirmo reiz tas bija 5 mēnešu vecuma un atkārtojās tagad 2 gadu vecumā tieši pret vienu un to pašu cilvēku. Parasti sargā tik ja esam mājas, sveša vieta nerej. Biju aizgājusi pie radinieka uz servisu viņš nevarēja pienākt tuvāk pa 3 metriem ka suns jau rēja.
Interesantākais ir tas ka suns par saimnieku atzina manu draugu.

Iespējams, ka servisa aromāts nepatika. Vēl jau var būt bail no konkrētā cilvēka - paņem īsā saitē, ej tam cilvēkam klāt. Kad esat tuvumā, noliecies pie suņa, turi savu roku uz viņa krūtīm. Mierini mazo zaķi, vienlaicīgi aicinot cilvēku lēnām nākt tuvāk. Viņš gabaliņu panāk, tad apstājās, mīļi uzrunā suni. Tā, kamēr svešinieka roka nonāk uz suņa galvas.


Ja tas ir krietni agresīvāks variants... Kad sāk riet, dod stingru komandu "nedrīkst", ja neklausa, piespied pie zemes un turi kamēr nomierinās. Protams, šī procesa laikā Tu nedrīksti nodarīt sāpes.

Man bērnībā vairākas reizes ir iekoduši un nekāds suņu mīlis es neesmu. Pēdējā laikā nekādu starpgadījumu nav bijis... acīmredzot sanāk skriet pa diezgan kulturālām vietām, kur daudz skrējēju.

Atceros situāciju pirms kādiem 2iem gadiem: Ganību dambī pretī Pētersalas ielai ir tāda ietve ar mazu cilvēku satiksmi. Vienā vakarā skrēju un ieraudzīju cilvēku bariņu, pieskrēju tuvāk un tur bija tāds iespaidīga izmēra suns, kurš bija manāmi ieinteresēts par mani. Es precīzi visu vairs neatceros, bet es apstājos un tad viena sieviete no tā bariņa kaut ko teica. Tad es, gribot pēc iespējas ātrāk turpināt ceļu, aizrādīju, ka vajadzētu vismaz uzlikt siksnu...

Un tad es saņēmu apmēram šādu attieksmi: Ko es šeit skrienot..? Nevajag šeit skriet. Nu tip, lai es eju skriet kaut kur citur. Skrēju tālāk, bet dusamas bija lielas.

Un vēl tās kakas.. cik reizes nav sanācis pa tumsu iekāpt suņa sūdā. Pretīgi arī skatīties, kā saimnieks ved kakināt savu suni un nesavāc sūdus.

Man bija labs maršuts kur skriet, tā kā dzīvoju pilsētas nomalē tas bija aplis pa mežu. Un tur suņu saimnieki parasti uzskata ka ir vienīgie cilvēki un laiž suņus paskraidīt. Un 90% suņi neklausa saviem saimniekiem ja redz skrejošu cilvēku. Nācās maršu pārcelt citur.

bet, manuprāt, ja saimnieks saka, ka nekodīs, tad arī nav jābaidās. es, kā saimniece, neteiktu vieglprātīgi, ka suns nekodīs..

Kad saimnieks zvēr, ka suns nekodīs, atliek vien pajautāt - kurš to saka - Tu kā saimnieks domā, ka nekodīs, vai suns pats pateica, ka nekodīs? Dzīvnieki ir un paliek dzīvnieki. Nekas personīgs.

Dionysus,

mežos (ar izņēmumiem) ir atļauts laist bez siksnas.

bet, manuprāt, ja saimnieks saka, ka nekodīs, tad arī nav jābaidās. es, kā saimniece, neteiktu vieglprātīgi, ka suns nekodīs../quote]

Man pēc tāda "nekodīs" vēl tagad ir pamatīga rēta uz kājas.

mežos (ar izņēmumiem) ir atļauts laist bez siksnas.

Mežš ir ārpus pilsētas robežas un tur jau laikam var suni laist savā vaļā. Bet tas ka lielais vairums suņu neklausa un nepaļaujās saimiekam ir fakts.

Nepatiik sunji taapeec laikam neko labu nevaru pateikt :) Kaitina tie cilveeki kas savu suni izlaiz izskrieties tur kur ir apkaart mazi beerni un citi cilveeki.Arii ja maza smalka meiteniite ved savu dogu vai kaadu citu milzeni pastaigaaties un knapi var notureet .

Par košanu neviens nekad nevar būt pārliecināts ka nekodīs. Vienmēr kad man jautā nikna vai kož, parasti atbildu līdz šim nav kodusi un tad jau vēroju vai suns ļaujas lai glāsta vai nē.

Man piemēram kaitina ka nevar iziet ārā no sētas ka jau sīči sunim mutē bezmaz jau lien.

No atsevišķiem komentāriem strāvo negatīvisms. Man kaut kā šķiet, ka situācijā, kad katrā mikrorajonā nav sporta laukumu un suņu laukumu, mums būtu jābalsta savu interešu un vēlmju apmierināšana uz pozitīvas attieksmes un sapratnes bāzes.