Kopdzīve

tas ir ļoti specifiski jo ne visiem aiziešana no vecāku mājām, sākšāna pelnīt, sākšana dzīvot ar puisi notiek reizē.
man tas bija pavisam atsevišķi un jauktā secībā :D

prom no majam 17 gados.

Tātad pelnījām abi pirms tam jau, vnk palikam viens pie otra pa nakti. Tie bija zelta laiki :D

Pēc apmēram diviem gadiem sākām dzīvot kopā. Protams ar vecāku palīdzību:
- lai nebūtu jāīrē, tad mana mamma atdeva mums veco dzīvokli, kur visu kopā uztaisījām remontu, visu pārveidojām
- vīra vecāki nopirka mašīnu

Tad padzīvojām divatā un pieteicās mazā. Un dzīvoajm trijatā :)

Attiecības kļuva tikai labākas, jo majās paši sev esam saimnieki, neviens nav jāklausa :D jau esmu aizmirsusi šo sajūtu :D

Mājdzīvnieku plānojam, ka meitiņa būs lielāka, jo pašlaik aiz lielās mīlestības mājdzīvniekam būtu grūti.

Bet vecāki vēl joprojām domā, ka esam mazi un visādi cenšas finansiāli atbalstīt :D Bet nu piekrītu viņu viedoklim - Viņi iegūlda savos bērnos, bet mēs iegūldīsim mūsu meitā.

uzreiz pēc vidusskolas aizgāju uz Rīgu dzīvot, pilna laika klātiene +0,5 darbs, pati visu atmaksāju. Mājdzīvnieks man jau bija- žurka.

Attiecības ir vispār sarežģita lieta. Vienkārši tajā brīdī tas vispār nebija īstais partneris.

Jau 2 gadus dzīvoju kopā ar draugu, no vecāku mājām aizgāju ļooti ātri, jau vidusskolā sāku dzīvot kojās, tāpēc dzīvošana kopā ar draugu nebija nekas tāds wow.
Pati īsti nepelnu, patīk tas miers, apziņa, ka vari darīt, ko gribi, kad gribi, neviens nepārmet un pār plecu neskatās. :D
Mēs arī jau trijatā esam gandrīz 2 gadus, tā ka - garlaicīgi nav un mājdzīvnieku neprasās. :D
Pašiem sākt kopdzīvi, skaitīt, cik bļodas, karotes, dakšiņas vajag, pirkt katlus, pannas, saprast, ka nav blakus mamma, kurai paprasīt, lai uztaisa vakariņas, saprast, ka nu esi liels un pats par visu atbildīgs, tas ir super! Atceros kā pirkām pirmos šķīvjus, domājām, kādus traukus vajag, lai pagatavotu vienu vai otru ēdienu, kad krāmē mantas un saproti, ka nav pakaramo un sāls, ko piebērt pie zupas. :D Kad vajag gludekli, jo nav ko vilkt virsū, bet uz veikalu kaut kā jātiek pēc tā gludekļa, ehh. :D

Man tik ļoti gribas sākt pašai dzīvot ;D Lai gan draugs paliek katru nakti pie manis, nedomāju ka kaut kas diži mainīsies, kad dzīvosim kopā.
Vecāki jau teica, ja vajadzēs, tad finansiāli atbalstīs :D

Esmu gatava asu komentaaru lavīnai jo...
Nesaprotu vecaaku veelmi finansiaali atbalsiit savus beernus, kad tie uzsaak kopdziivi ar partneri (runa nav par maaciibu, veseliibas manipulaaciju apmaksu, bet visiem paareejiem izdevumiem). Ja beerns ir tik pieaudzis un nobriedis lai uzsaaktu kopdziivi, tad esi tik laipns un pelni pats. Shai dziives skolai ir jaaiziet cauri un punkts!

Mana pieredze:
Kopdziivi ar tagadeejo viiru uzsaakaam tikai peec lauliibaam, taa man arii ir pirmaa dziivoshana ar viirieti zem viena jumta. Man shajaa jautaajumaa bija stingra nostaaja :D
Attieciibas uzlabojaas. Ir kopiigs kakjis un taksha sugas suniits.
Straadaat, pelniit un dziivot atsevishkji saaku ilgu laiku pirms lauliibaam un dziivoshanas kopa.

Kad sākām dzīvot kopā,puisis vēlējās visu maksāt,bet es vienmēr pirku pārtiku.Tad sāku strādāt un abi esam pelnītāji.Attiecības kļuva tieši labākas un stiprākas.Šobrīd esam bez mājdzīvniekiem,varbūt kaut kad vēlāk paņemsim kādu :)

Es sāku dzīvot atsevišķi 15 gados, kad sāku iet vidusskolā (pārcēlos no mazpilsētas uz Rīgu). Kad sāku dzīvot kopā ar draugu (22 gadu vecumā), tad nebija vairs nekā jauna, tāpat arī būtu pretdabiski, ja vecāki kaut ko pēkšņi sāktu pabalstīt, jo pati sevi uzturēju jau no 18 g. vecuma.
Piekrītu Annijas viedoklim. Ir forši, ja vecāki atbalsta bērnus patstāvīgas dzīves uzsākšanā, bet ja to dzīvi uzsāk uzreiz kopā ar draugu, es kā vecāks laikam būtu skeptiska.

Pārvācos dzīvot uz ārzemēm,pie nu jau sava vīra. Pirms tam gan es Latvijā dzīvoju atsevišķā dzīvoklī,bet viņš ārzemēs vēl pie vecākiem,lai gan jau bija noskatījies sev potenciālo nākotnes dzīvoklīti. Sākumā abi tur padzīvojām,bet tad es atradu darbu ārzemēs un nopirkām māju.
Mājdzīvnieku mums nav,jo neesam par tiem sajūsmā un mums tāpat abiem ir labi un jautri.
Finansiālais avots ir mūsu abu algas.Visam sanāk,nesūdzamies.Ja vajag,tad vēl varam palīdzēt saviem vecākiem normas robežās.
Kad sākām dzīvot kopā, mūsu attiecības tikai uzlabojās.

kad sāku dzīvot atseviški no vecākiem, tusējos kā negudra :D nedzīvoju kopā ar puisi, no tik nopietna soļa man bija bail 18 gados, tagd vēl joprojām ir :D nu tad viņam ir jābūt toč īstajam

Aizgaju no vecaku majam 19 gados pie drauga uz majam, tur mes nodzivojam 4 gadus. Nevaretu to nosaukt par tieshu kopdzivi, bet man bija savadak, jo biju prom no saviem vecakiem. Ari var teikt, ka bija zelta laiki, izdevumi bija minimali, toties bija labi ienakumi no darbina, ko dariju. Tagad pat nedaudz kauns, ka toreiz drauga vecaki visu par mums maksaja (maja, eshana).
Ista kopdzive sakas pirms 3 gadiem, ka parvacamies uz Kanadu, vispar bija forsi, pasiem savs dzivoklis, sava saimnieciba, virtuve, dari ka gribi un dzivo pec savas sirds patikas.
Nezinu, gruti nebija, tieshi otradi tads ka atvieglojums, jo nebija vecaki, pec kuru likumiem majas vis notikas.
Tagad esam parvakusies uz lielaku dzivokli, piepildijas mans sapnis par lielaku virtuvi, nopirkam ari lielo edamgaldu - nu viss ka nakas :)

A, nu majdzivnieku ari panemam - kakji. Tad sanaca panemt vel vienu kakji un tagad mums ir 7 meneshus vecs labradora kucens. Pirmais kakis palika pirmaja dzivokli pie kaiminiem, vinam tur labak patika :D

Oj, tas bija tik sen< ka sīkumus vairs neatceros. Man bija 19/20.. Zinu tikai to, ka pārvācoties, noooteikti uzlabojās attiecības ar vecākiem.

Ilgi domaajaam, mekleejaam labaako variantu. Abi jau straadaajaam un pelniijaam. Atradaam dziivokli, saakaam dziivot kopaa. Liidz galam iekaartojam. Atceros,kaa shodien kaa pirkaam muusu pirmo kopiigo elektro preci-ledusskapi. Visu pashi pirkaam no nulles saakot ar diivaaniem, beidzot ar tapeteem. Cik forahi kopaa izveeleeties tapetes, griidas segumus, kaa sadaliit atvilknes kumodee, pirmie viesi saalsmaizee..
Peec meenesha draugam pamainiijaas darba grafiks un bija jaasaak naktiis straadaat-tad vinja kakjenei piedzima kakjeeni un viens tika man. Atceros,kaa aatraak gaidiiju,kad tikshu maajaas no darba,lai redzeetu jauno iemiitnieku, lai ''iedziivinaatu'' vinju......
Atceros kaada bija muusu pirmaa kopiigaa vanna shajaa miteklii...pirmais skhjiivju komplekts, dakshu, nazhu iepirkshana...
Vecaaki saakumaa paliidzeeja, vieni un otri, attieciibas tikai uzlabojaas un nu esam kaa salipushi. Jaasaka,ka kopdziives uzsaakshana tieshi pastiprinaaja to miilestiibu.
Veel shodien draugs kraasoja griidu istabaa un mazais smerdelis izlaachoja ar kjepaam pa kraasu..tabad baltaas kjepinjas bruunas.
Izaudzinaats, iemiileets....
Attieciibu zinjaa-nevaru iedomaaties,ka kaadreiz mans viirietis vareeja man nebuut blakaam naktiis, ka kaadreiz mees nevakarinjojaam kopaa.:D tagad kopaa ejam uz veikaliem paartik pirkt, gaidu maajaas no darba, utt...

Es gan ļoti labi saprotu bērnu atbalstīšanu finansiāli, arī uzsākot kopdzīvi. Savu bērnu arī atbalstīšu, man nav žēl.

Es arii atbalstiishu savus beernu taapat,kaa mani vecaaki atbalsta mani un dariishu to kaut liidz 50 gadiem,ja tas buus manos speekos.
Man ar vecaakiem rieshi uzlabojaas attieciibas. Kopaa dziivojot dirsaamies, nevareejaam sadziivot. Tagad,kad dziivojam 7 min. Gaajienaa vieni no otriem, sazvanamies katru vakaru, eju pusdienaas shad tad pie vinjiem ut.

Sāku dzīvot kojās, pati pa dažādām haltūrām sapelnīju naudiņu kuru izmantoju drēbju pirkšanai etc. Vecāki pirmo pusotru gadu finansiāli atbalstīja, pēc tam aizbraucu Erasmus kur bija stipendija un rudenī sāku strādāt un īrēt dzīvokli kopā ar draudzeni. Palēnām arī čaļi ievācās hn tad bija tāda jautra studentu dzīvošana. Kad pabeidzu bakalauru pagājušo gadu, tad arī ar draugu atradām atsevišķu dzīvokli. Attiecības tikai uzlabojās un nebija nekādu īpašu ieskriešanās grūtību . Vecāki jau nepalīdz kopš Erasmusā aizbraucu. Draugs arī jau no pirmā kursa strādā. Bet mūsu ģimenēs vnk tāda situācija ka vecāki nav īpaši turīgi... tagad man ir lielāka alga nekā mammai un es cenšos kādreiz viņai izpalīdzēt vai kaut kur aizvest ;) vispār esmu vienmēr bijusi patstāvīga tādēļ nebija tāds kultūršoks sākot dzīvot atsevišķi no vecākiem :D

sakuma, kad satikos ar puisi vins biezi palika pie manis (vecakiem) pa nakti, tad aizgajam uz manu vecaku brivo dzivokli kopa ar draugu un kaki, tad pieteicas mazais, tad panemam trusi :D tagat dzivojam visi cetri :D
attiecibas sliktakas nekluva, vecamate visu laiku palidz, lai gan sakam, ka nevajag!