Sirds sāp!

Kaut kā taču varēsi savilkt galus? Nav galīgi tā, ka striķi trūkst un ir izmisums kā tagad izdzīvot? Saprotams, ka nevari vairāk "brīvi" dzīvot, ja nauda sanāk tikai rēķinu apmaksai. Varbūt ir vērts pameklēt algotāku darbu jeb lētākus apartamentus? Jāiemācās sadzīvot ar to, kas ir, ja sanāk knapināties, nu sanāk, ko izdarīs, protams, divatā visu dalīt ir vieglāk.

Es arī šorīt sāku no nulles. Jau otro reizi dzīvē, laikam tāpēc nešņukstu spilvenā, bet rīkojos.
Lai izdotos, varu šo to ieteikt. Pēc otrās reizes kaut ko tomēr iemācās.. :)
1) Izdomā, ko vēlies. Pieļauju, ka Tavā situācijā tas varētu būt viss tas, kas bija, tikai ar citu vīrieti, jo cik saprotu no Tava posta, viss pārējais Tevi apmierināja.
2) Apsēdies un apdomā, kas Tev tam ir nepieciešams.
3) Izdomā, ko no tā, kas pašai padarīja dzīvi labāku, tomēr vari atļauties. Dejošana nav lēts prieks, bet gan jau ir arī kaut kas cits.
4) Mēģini vairāk būt cilvēkos. No tā ir divi labumi - pirmkārt neesi viena un nevienam nevajadzīga, otrkārt ir mazāk laika gaudot par to, kas pazaudēts (tas gan nepāries ātri, iepriekšējo reizi pagāja kādi 3 mēneši, kamēr samierinājos ar domu, ka bijušo vairs neatgriezt, pēc tam apmēram tik pat, kamēr sajutu reālu jaunas dzīves sākumu pozitīvā nozīmē).
5) Ieklausies vairāk savās sajūtās. Dari vairāk kaut ko tādu, kas Tevi normiena un sniedz pozitīvas emocijas. Putu vanna, skrējiens, ēst gatavošana. Man personīgi palīdz mājas uzkopšana ar austiņām ausīs. Par šo visi mani paziņas smejas - jo vairāk mani nokaitina, jo pedantiskāk uzkopju... :D

Nē, nebiju īsti atkarīga no vīrieša. Bet vienai ir diezgan grūti apmaksāt īri, komunālos, internetu utt. Dejošanai neatliek vairs ne nauda, ne laiks.

Iiree kopaa ar kaadu draudzeni dziivokli. Gan jautraak buus, gan leetaak. Turklaat sievieteem ir liidziigaaki eeshanas paradumi kaa viirieshiem, taapeec buus arii vieglaak pirkt paartiku uz divaam un pa mainjaam gatavot.

Ir pagājis jau labs laiks, kā neesam kopā, tie nav daži mēneši. Dzīvot es varu, un galus savilkt arī.

Bet man neapmierina mana dzīve šobrīd, un es jūtos nelaimīga, un to ir ļoti grūti atzīt, bet tā tas ir. Problēmas īpaši ir redzamas uz citu fona, kad draudzenes precās, dzimst bērni. Bet es saprotu, ka vairākus gadus esmu veltījusi cilvēkam ar ko man nav nekā vairs kopīga. Un kur es tagad esmu, turpat, kur pirms vairākiem gadiem.

Ir jākrīt lai celtos. Tāpat kā jāsaskaras ar grūtībām, lai rastu risinājumus, galvenais, ir jāpieņem lietas tādas kādas tās ir šobrīd un nevis jāskumst par pagātni, bet jādomā par nākotni un jāierauga iespējas tur kur iepriekš neesi meklējusi.

Es tevi pilnīgi saprotu - to sajūtu, ka jūties kā mūžīgā karuselī un mierinājuma meklējumos, bet mierinājuma vietā nāk tikai satraukums stress un ticības zuduma paliekas.
Un kā izmukt no karuseļa? Katram ir savs veids - mans veids bija darbs - strādāšana pāri spēku robežām, līdz atkal atradu sevi.
Šobrīd mani nebiedē fakts, ka esmu viens, jo man vajadzēja laiku lai atrastu sevi un vispār spētu uzticēties cilvēkiem.
Un zini šobrīd jūtos tāpat, kā laikā, pirms attiecībām, spēju priecāties par lietām par kurām priecājos pirms tam...

PS; un praktiskais ieteikums - iespējams kāda draudzene meklē vietu kur dzīvot un varat kļūt par dzīvokļa biedrenēm ;) (daudz ieguvumu un maz zaudējumu - kāds cilvēks ar kuru parunāt, finansiāli daudz vieglāk. zaudējums - daļa privātās telpas )

Alexxa, paldies! :)

Kā jau minēju, jau labs laiks ir pagājis, un pēc šķiršanās es jutos ļoti labi, jo biju pārliecināta, ka izdarīju pareizu izvēli, un mana dzīvē viss nokārtosies. Bet viss sāka pakāpeniski brukt un jukt, sāka parādīties problēmas, kur tām nevajadzēja būt. Ar laiku bija jātsakās no visa pēc kārtas, tas nenotika vienā dienā, bet gan pakāpeniski.

Es brīnos, ka tā tas viss ir iegriezies, jo biju ļoti pozitīvi noskaņota, ticēju sev un negaudoju, bet gan baudīju dzīvi, likās viss būs, viss sakārtosies, bet notika tieši pretīji, viss nobruka un turpina brukt. Un kā lai es saglabāju optimismu?!

Šeit jau pieminēja daudzus noderīgus padomus. Noteikti iesaku atrast kaut ko, kas pašai patīk. Katram jau atšķirās, bet man no gandrīz-depresijas palīdzēja tikt vaļā mākslas atklāšana (dejošana, mūzika, fotografēšana, zīmēšana, literatūra, mācības). - Ir jāapzinās, ka tikai tu pats spēj izkrāsot savu pasauli. :)
Daudziem palīdz plāna sastādīšana, kur tu rakstītā veidā uz papīra atliec savus mērķus un pieraksti klāt vairākus paņēmienus kā tos sasniegt. (Šis variants ļoti iedvesmo).
Kā arī kontaktu atjaunošana ar seniem draugiem, paziņām. (Ja jums jau sen nav bijis kontakta, tad tev jau galīgi nav ko zaudēt.)

Neprātīgs, paldies! :)

Ar tām draudzenēm ir tā, ka man bail no jaunām problēmām. Varbūt es kļūdos, bet es redzu no tā vairāk mīnusus, nekā plusus.

Es arī sevi atradu darbā, es mīlu savu darbu, un šobrīd tas ir mans lielākais prieks (kā arī mani draugi, ģimene). Bet visas tās problēmas, sajūtas, traucē man šobrīd koncentrēties tikai uz darbu, un gūt panākumus.
Kādu laiku man pietika tikai ar darbu, un palīdzēja nedomāt par blakus lietām, bet tagad ir kā ir.

Ārprats, jau ir 2:00! :O

Paldies, par ieteikumiem, jūs noteikti man palīdzējāt, jo es saprotu, ka esmu uz pareizā ceļa.

Es zinu, ko es gribu, es zinu, kas man patīk, es uzturos sabiedrībā, man ir draudzenes, es nodarbojos ar lietām, kas man patīk, un es apzinos, ka viss ir manās rokās.

Bet dažreiz gribās visu un tagad, vai noticēt brīnumam vai filmām! :D

Un jā, gribās, Vīrieti! blakus! :D

Es arī par to, ka laiks visu izmainīs. Un uh, cik spēcīga personība tu būsi, kas šīs problāmas būs aiz muguras :)
Manā melnajā posmā skaidri zināju iemeslus savam melnajam posmam. Pat zināju, ka tas beigsies līdz ar maija iestāšanos, un gaidīju. Ja zini iemeslus, tad tik jāgaida, ka pāries. Vai jāvirzās lai tos neitralizētu vai vismaz nomāktu ar citām lietām.

Twiddy, paldies! Tā jau vien ir laiks ārstē visu. :)

Un maijā pārgāja Tavs melnais posms?

Es arī šorīt sāku no nulles. Jau otro reizi dzīvē, laikam tāpēc nešņukstu spilvenā, bet rīkojos.

Un jau brauka pa ārzemēm, seko ko dara drauga sieviete? Divaini gan