hei, bija mazā tēmiņa "kā būt" pirms mēneša ar kapeikām (http://cosmo.lv/forums/topic/142794-ka-but/?sort=ASC&pnr=2)
tad nu rūgta mācība ir dabūta, protams, vajadzēja jūs klausīt, bet.. nu grūti ar prātu, ja sirds.
rezultāts pēc 36 dienām - sēžu un birdinu krokodila asaras. vakar nonācām virtuvē pie secinājuma, ka viss ir aizgājis "too deep" no abu puses, ka tā vairāk nevar, jo abiem ļoti grūti tā eksistēt, bet pāriet uz normālām attiecībām ir praktiski neiespējami. vissāpīgākais, ka mīļums un rūpes un kafijas un siera kūkas gultā, apskaušana miegā un neapzināta pēdiņu savīšana pa naktīm nebija tēlotas. sany skaisti pateica - neesam jau divi akmeņi lauka vidū.
pirmo reizi biju tāda veida attiecībās un tiešām nezināju, ka tas var beigties tik sāpīgi
un šodien uzzināju, ka... neskatoties uz visu ok izsargāšanos esmu pamanījusies sagrūsnēt. kāpēc?! kā?! man agrāk ārsti teica, ka nav liela iespēja palikt stāvoklī un te ar visām hormonālajām manā puncī ir dvīnīši.
es nevaru audzināt bērnus, atbalsta no vecākiem nav un šobrīd studēju arhitektūru un svešvalodas, kas ir sirdslieta un ļoti vēlos to darīt visu dzīvi, es gribu tādu nākotni, lai varētu nodrošināt vecākus un sevi.. apmaiņas projekti un studijas ārzemēs ir neiztrūkstoša sastāvdaļa.. bet es arī nespēju izgriezt divas dzīvības no sevis
kā man tagad viņam pateikt? kā man pašai būt? zinu, ka viņš atbalstītu jebkurā gadījumā, lai vai ko izvēlētos - gan finansiāli, gan emocionāli, bet tas viss tik ļoti sāp un nostāda tādas dilemmas priekšā, ka, godavārds, gribas iet slīcināties daugavā (stulbs izmisuma un sevis žēlošanas uzliesmojums, līdz galam nopietni tas nav..)
nezinu, ko gaidu. tā kā par šīm attiecībām pat labākajām draudzenēm neesmu stāstījusi, visa situācija kopš paša sākuma ir ļoti, ļoti tricky, man vajag pastāstīt kādam, gribu dzirdēt atbalstu, nosodījumu, "vajadzēja domāt ar galvu" vai pieredzi - jeb ko.
bļeģ, sirsniņa plīst visos veidos