Tā arī problēma. Jūtos vientuļa. Vai drīzāk problēma - man nav draudzenes. Tās principā ir tikai paziņas, jo katrai ir tuvākas draudzenes par mani. Jā , varbūt kaut ko palaižu garām, bet tikai saprātības dēļ. Nu ,piemēram, ja iepatīkos kādam un viņš "paskraida" man pakaļ ,es pēc viņa runas veida jau noprotu ,ka fiksais čalis un grib papriecāties. Es tāda neesmu ,tiekos tikai ar puisi ja ļoti patīk ,nevis kuru katru kurš uzrunās. Nu loģiski.
Bet man tieši trūkst cilvēks ar ko izrunāties, kaut šāda vientulība jau man gadiem pazīstama un esmu pieradusi lielākoties visu sevī paturēt, vai no ģimenes kādam kaut ko no kā nekaunos pateikt. Bet tomēr draudzene vai draugs ,kurš būtu vienkārši saprotošs cilvēks ar ko patīkami pavadīt laiku būtu viss kas man pietrūkst! Mana vaina? Neīstā attieksme? Ah, nezinu...
Man arī nav tādu draudzeņu baigi labo. Nekas, ceru, ka universitātē atradīšu beidzot. :) Ja nē, tad nav lemts, vai arī ar mani kaut kas nav kārtībā. :D
:( Brīžiem es jūtos baigi lepna ,ka tomēr atšķirībā no savām paziņām esmu nopietnāka un vairāk varbūt varu sasniegt... Bet brīžiem ,kā šobrīb, tas liekas ļoti skumīgi. Viena
cupcake2 - godīgi sakot patīkama sajūta ,ka neesmu vienīgā tāda uz pasaules :D
Man arii nav sirdsdraudzenes kopsh skolas laikiem. Nejuutos neko zaudeejusi dziivee. Man ir draugs,ar ko var kzrunaaties par visu. Kad skumji, eju mammaj paraudaat uz pleca,jo vinja vienmeer zin pareizo risinaajumu un speej nomierinaat.
Par attieciibu probleemam nerunaaju, jo nav par ko runaat.
Es varu arī apvainoties, ka priecājies par to, ka arī man nav draudzeņu. :D Bet es to, protams, nedarīšu.
Man personīgi ir tā, ka es nespēju justies komfortabli un brīvi gandrīz neviena cilvēka klātbūtnē. Vieni no retajiem cilvēkiem - mans puisis un mana māsīca. Laikam vēl neesmu atradusi to cilvēku, kas būs tāds kā es, līdzīgs man - gan raksturā, gan izskatā. Nez kāpēc man tas ir svarīgi, lai es justos labi. :)
Un es esmu sapratusi, ka labāk nevienam neko nestāstīt tieši par attiecībām. Jo taču vairāk sanāk izrunāties, kad ir kaut kādas problēmas, žēloties, un tad pēc laika sāk teikt, ka man vajag labāku, savādāku utt. Dimžēl šī atklāsme man ir neilgu laiku. :D
Pievienojos čāčam. Mana mamma patiešām ir mana labākā draudzene. Kad kaut kas notiek, gandrīz vai pirmais, kas ienāk prātā, ir tas, kā to pastāstīšu mammai :) Ir arī labas draudzenes, bet lielākoties esam šķirtas. Jāsaka, ka man pat patīk tāda draudzība, ka var satikties 2-3 reizes gadā un no sirds izrunāties.
Mans padome - iesaisties! Ir brīvprātīgais darbs, jauniešu nevalstiskās organizācijas, studentu apvienības, dažādi jauniešu pasākumi ārzemēs par nelielām naudiņām :)
ja nav lemts ta nav, univ man arī bija laba draudzene, pie kuras varēja ciemos aiziet, parunāties, bet ātri pazuda. :( laikam ar nepareizajām pinos eh. :D
Beyy, vari būt vēl par kripatiņu laimīgāka -es piebiedrojos bariņam! Kopš neseniem (vai jau vairs ne tik neseniem) laikiem nav palikusi neviena tuva draudzene. Ar mīļoto varu parunāt gandrīz par visu, bet tas, kā jau tika minēts, tomēr nav tas- gribas paklačoties ar sev līdzīgajiem =/
ahh, nu nesen jau bija līdzīga diskusija, un atklājās, ka šeit ļoti daudzas meitenes jūtas vientuļas... ja kādai kādreiz ir pavisam pavisam skumji, varu sastādīt kompāniju. (draudzīgu :) )
man pašai ir līdzīgi kā unique
Es neuzticos cilvēkiem. Vienmēr liekas, ka visu nevar stāstīt, jo tas nonāks tālāk un tiks vērsts pret mani.
un meitenes.. priecājaties, ka jums ir draugs. tā nav gluži draudzene meitene, ar kuru var paklačoties, tomēr arī tas ir ļoti labi!
Bet runāties ar cilvēkiem var ne tikai, lai apmainītos ar faktu informāciju. Un kā ar diskusijām vienkārši par dažādām tēmām, ar argumentiem, piemēriem, pieredzēm utt.? Es nekad neesmu uzskatījusi par pašsaprotamu savas lietas stāstīt visiem pēc kārtas. Pašas vien pie izpļāpāšanās esam vainīgas, gribot palielīties vai uztaisot kārtējo sarunu tēmu par, piemēram, intīmām lietām.
Nezinu, labi vai slikti, bet ar puisi varu arī paklačoties. Lai gan ne vienmēr veiksmīgi. Kaitina, ja es saku, ka kāda sieviete interneta bildē ļoti skaista, bet viņam nepatīk, un otrādi (otrādi, protams, vairāk pa nerviem dod :D )
Jā, tieši tāpat ir ar mani. Man ir ļoti daudz paziņu utt, taču draudzenes īstas nav.
Viens no iemesliem ir tas, ka nespēju īsti uzticēties, kopš šķiršanās no mana bijušā puiša tas viss ir vēl izteiktāk. Tie cilvēki, kas mani pazīst, saka,ka esmu laba sarunu partnere utt, taču īstu meiteņu draudzību nav sanācis dzīvē izveidot..
Beyy, pilnīgi varētu pat uzsist klaču kādā Rīgas kafejnīcā :)
Man liekas lieliski tas ,ka var būt mamma labākā draudzene. Piemēram, Beyonce vienā intervijā stāstīja ,ka mamma vienmēr atbalsta, pēc koncertiem ir blakus utt. Ideāli!
Bet man ir prieks ,kad mamma nav mājās! Nu nevaru sadzīvot. :D Nevaru izturēt... Viss ko viņa saka man bojā nervus. 100x dienā pārmetumi un mūžīgā neapmierinātība. :@ Ar vecomammu varu izrunāties ja vajag, bet viņa jau liekas ar vecumu vairs nesaprot mani tā.
Jā, šāda diskusija jau bijusi un toreiz lasot, cik daudzām patiesībā nav īstu/ tuvu draudzeņu, biju pārsteigta. Draugs mani reizēm norāj, ka es tik nekomunikabla, ka nemāku atrast kopīgu valodu (daru to tikai tad, ja man pašai vajag, ne pieklājibas, ne citu iemeslu dēļ) ar cilvēkiem- viņa draugu draudzenēm, piemēram,,,,,bet es tāds cilvēks- vienpatis- un pašai gribot nevaru to mainīt.
2829
