Pirmkārt, sapucējies SEV par prieku, aizej uz kādu foršu terases kafejnīcu, paņem mīļāko grāmatu un vienkārši pavadi ar sevi laiku ārpus mājas, mierā, kur nelien acīs viņš un mājas. Pataigājies, apdomā variantus, sajūties skaista un kā tu pati, kā personība, atceries kāda biji pirms satikāties? Kā domāji? Ko vēlējies no dzīves?
Ir vērts sākt no gala, un ir jāaizver šīs durvis, jo tikai aizverot tās, tu varēsi atvērt jaunas, daudz labākas.
Iedomājies, pat ja tu paliktu ar viņu un mēģinātu atgūt to dzirksteli un pat ja viņa rastos, tu nekad nejustos kā agrāk, vienmēr būtu aizvainojums, ka reiz viņš pateica, ka nemīl, vienmēr būs šaubas un sasprindzinājums, ka tas atkal var atkārtoties.
Esi brīva, ar smagumu cīnies atrodot sevi un padzīvojot sev, piepildot sapni par citu darbu, par savu dzīvokli! Mēģini koncentrēties uz savām lietām. Tu taču esi pelnījusi vīrieti, kas nekad par tevi nešaubīsies!
Prasīju par citu sievieti- teica, ka nav un tie atkal mani izgudrojumi. Pēc tam izrunājāmies- es uz to uzspiedu. Viņš atzinās, ka nezin vai mani vispār mīl... un laikam jau, ka nē. Bet nu varot mēģināt dzīvot kopā un tad jau redzēs, varbūt kaut kas mainīsies. Man tas bija šoks, jo vienmēr teica, ka mīl, dievina, viss bija vislabākajā kārtībā un tagad tāds sprādziens. Pēc sarunas, mūsu attiecības uzlabojās, bet es raudu visur kur vien var raudāt. Es mīlu to cilveku un nespēju aiziet- man bija sapņi, cerības par bērniem, laulībām.. Kā man vispār attiekties. Izrunājām to aizvakar. Man visd=u laiku kaklā ir kamols , jo nespeju saprast, kā var būt tik daudzus gadus attiecībās un te pēkšņi tev duncis mugurā 
91
