Jau kādu laiku esmu iegrimusi depresijā, nekur neeju, pret sevi izturos nevīžīgi- vienvārdsakot- eksistēju. Esmu pat pārstājusi ēst- jo man vienkārši negribās, apēdot mazo šokolādīti- uzreiz paliek slikti. Viss sākās ar to, ka darbā piedzīvoju krīzi un nācās aiziet. Bija smagi, tomēr es atradu citu darbu- kas mani neapmierina, jūtos tur slikti. Bet viss būtu labi, ja man būtu drauga atbalsts. Sākām biežāk kašķēties, pēdejā laikā par visādiem sīkumiem. Es ļoti centos viņu iepriecināt ar vakariņām, čubināju, taisīju masāžas- bet viņs mani tikai atgrūda :( Prasīju par citu sievieti- teica, ka nav un tie atkal mani izgudrojumi. Pēc tam izrunājāmies- es uz to uzspiedu. Viņš atzinās, ka nezin vai mani vispār mīl... un laikam jau, ka nē. Bet nu varot mēģināt dzīvot kopā un tad jau redzēs, varbūt kaut kas mainīsies. Man tas bija šoks, jo vienmēr teica, ka mīl, dievina, viss bija vislabākajā kārtībā un tagad tāds sprādziens. Pēc sarunas, mūsu attiecības uzlabojās, bet es raudu visur kur vien var raudāt. Es mīlu to cilveku un nespēju aiziet- man bija sapņi, cerības par bērniem, laulībām.. Kā man vispār attiekties. Izrunājām to aizvakar. Man visd=u laiku kaklā ir kamols , jo nespeju saprast, kā var būt tik daudzus gadus attiecībās un te pēkšņi tev duncis mugurā :(
91
