Vai jūs precētos, ja...? (Jā/Nē, Kāpēc?)

Ja nav nekādas īpašās simpātijas vienam pret otru, tad ne vīrietis gribēs precēt sievieti, ne sieviete vīrieti!

Aprēina laulības vispār man liekas ir visstabilākas. Ar nosacījumu, ka aprēķins ir abiem.

Nē,neprecētos.

Un tāpēc, ka neredzu jēgu laulībai, kura nebalstās uz abpusēju mīlestību. Neatbalstu aprēķina laulības, jo tā nauda to ilūziju par laimi sniegs tikai uz īsu mirkli... Negribētu būt kopā ar cilvēku, ar kuru nejūtos laimīga.

Nezinu, atkarīgs cik izmisusi būtu naudas ziņā. Ja jāpārtiek no maizes garozām un ūdens, tad jā, bet saprātīgs lēmums tas diez vai būtu. Saprātīgi būtu rast darbu pašai tomēr.

Nē.

Ja šis bagātais vīrietis mani mīlētu un dievinātu - precētos, neskatoties, ka pašai nebūtu tādu jūtu. Ja abiem nekādu jūtu - tad neredzu vispār loģiku runāt par precēšanos. Ja savukārt es būtu bez prāta vīrieša dēļ, bet viņš tāds vēss - neprecētos.

Bez tam visbiežāk šīs diskusijas "es te aiz gara laika izdomāju" vai "mana brāļa kaimiņienes mazdēla sievai gadījās šitā"attiecas uz pašam autorēm.

+++

Un tā arī nesapratu, kāpēc jāprecās? Nu situācija bez loģikas.

Kas par murgu..

Nē, neprecētu. Jo negribētu dzīvot nelaimīgu dzīvi, nauda laimi nesniegtu, ja būtu jādzīvo visu mūžu kopā ar cilvēku, kuru nemīlu. Arī bērnam to noskatīties nenovēlu.

Bez tam visbiežāk šīs diskusijas "es te aiz gara laika izdomāju" vai "mana brāļa kaimiņienes mazdēla sievai gadījās šitā"attiecas uz pašam autorēm.

Pilnīgi piekrītu, kaut ne vienmēr, tomēr ļoti bieži gan!

Bez tam visbiežāk šīs diskusijas "es te aiz gara laika izdomāju" vai "mana brāļa kaimiņienes mazdēla sievai gadījās šitā"attiecas uz pašam autorēm.

Kapēc vecim būtu jāprec kaut kāda bezdarbniece ar kuru disene uztaisīts sīkais? Daudzas te min abpusējo izdevību. No veča skatpunkta tādu toč neredzu, ja nu vienīgi vecene pucētu māju un šad tad iedotu.

Ja divi cilvēki dzīvo kopā kur viens atbalsta finansiāli, otrs ņemās pa saimniecību (tikai un vienīgi) tad var.
Ja dzīvo kā ģimene, tad ilgtermiņā nekas tur neiznāks. Kopā dzīvošana prasa ļoti daudz no abiem, lai spētu labi sadzīvot, neriebties un neapnikt viens otram. Citādi otrā sāk kaitināt katra darbība, katrs sīkums. Sākās bezjēdzīgi strīdi, kašķi līdz pat histērijām. Nekādai naudai tur nav nozīmes. Ja nu vienīgi dalot īpašumus šķiroties.

Nē, paliktu atvērta attiecībām, kurās ir arī jūtas. Nav jau 40++, nav pēdējā iespēja

Precētos.
Mums latviešiem pietrūkst brīžiem tas aprēķins, nu vismaz mazliet, lai dzīvot vieglāk būtu.

Nu tak autore raksta, ka situācija ir izdomāta. Vienkārši, kā būtu, ja būtu...

a priekskam jusu gadijuma preceties? es neredzu tam iemeslu.

Nezinu :D

Balstoties tikai un vienīgi uz savu personīgo pieredzi (negatīvo!), kad esmu centusies vadīties pēc tā, ko saka sirds, es teiktu, ka jā - es precētos! Un būtu laimīga, ja tagad tāda situācija rastos. 10 gadi - tik daudz laika man vajadzēja, lai saprastu, ka laba laulība ir tad, ja starp abiem tas ir kā tāds darījums. Bez šaubām - ir laulības, kas balstītas tikai uz īstu mīlestību, bet man ir savi iemesli, kāpēc šo laulības veidu vienkārši atmetu malā.
Respektīvi - precētos, ja abi no tā gūtu labumu.