Pareizā dzīve

Un kas tur labs, ja ir bērni līdz 25 gadiem jau? Agrāk beidzas jaunība, nekā laba.

Neklausos un tā arī pasaku - beidz runāt muļķības. Tā arī visas šīs sarunas beidzas.

Bante - jā,man kādus 2 gadus nav bijis nopietna drauga.un viņa atrašana nenotiek uz sitiena.pie tam šī nav gaudulīga diskusija.vienkārši pieredzes apmaiņa.

Interesantā kārtā man NEVIENS vispār nav piesējies nedz par laulībām, bērniem vai vīrieti, jo...draudzenēm pašām nav vīriešu :D , tās, kuras ir precējušās tās no citas operas uzreiz, bet pat viņas klusē. Vecāki tieši motivē turpināt studijas un iegūt karjeru.

Bet tizlākais, ka man pēdējā laikā gribas bērniņu, bet nav īstā cilvēka. Sarežģīti.

Man nesen pateica, ka "Ti dolžna roģitj rebjonka", es teicu, ka neviena es neko neesmu dolžna, pat bankai nē, a ja kādam vajag, tad lūdzu. Galvenais, neņemt pierē!

chanely - tā jau ir vecmāte :D

Cheryl - pagaidi to īsto vai adoptē.ir daudzas mazas pamestas sirsniņas.

Vo, mana lielā vēlme pēc iespējas ātrāk tikt prom no vecākiem, dzīvot savu dzīvi, vēlme pēc bērniem, vīra ir panākusi tikai to, ka man 29 gados ir aiz muguras 2 laulības, bērns... Nu i nafig?
Nē, par bērnu esmu laimīga. Bet 21 gados precēties bija neprāts. Būtu mierīgi vēl pagaidījusi...
Tiesa, bērns uz šo laiku tāpat būtu, jo veselība neļauj ilgāk čammāties. Daktere jau pirms pusgada teica, ka noteikti jādomā par otru bērnu (ja tādu vēlos), jo nu nevar saprast, vai vēlāk (pēc 5 gadiem) maz kas sanāks.

Bet ko jūs sakat par tādu variantu, ka man draudzene, kad viņai paziņoju to, ka gaidu bērniņu (man 24), pajautāja man, vai nav par agru bērnam. Un vispār viņa uzskatot,ka par ģimeni jādomā pēc 35, kad ir izveidota karjera, ir sava dzīvesvieta un blā blā blā. Ka vispār par ātru esmu palikusi stāvoklī. Par tādu jautājumu es, protams, biju uz mutes, jo viss ir plānots.

Amazing- tad vajag strādāt pie otra! :)

Manas draudzenes, kas pirmās apprecējās, arī izšķīrās drīz, viena pat jau otro laulību šķir. Es neesmu apprecējusies, bet man vismaz viens vīrietis visu mūžu. Viņam ik pa pāris gadiem nomainās

Par tēmu vai cita viedokļi man ir svarīgi - Nē, jo tad nebūtu ne tas kas esmu ne tur kur esmu :D

Bet par tēmu ilga dzīve kopā ar vecākiem - jāatzīst - jā neliekas īsti pieņemami tas, ka aizgūstam vecās eiropas principus, kur normāli ir dzīvot ar vecākiem līdz 28 gadiem.
Vienkārši rodas jautājumus - kurā brīdī cilvēks sāk pats dzīvot uzņemties atbildību, riskēt, zaudēt un uzvarēt. Jo pienāks diena, kad vecāku vairs nebūs un tad nu sitīsies pa dzīvi un viss būs daudz, daudz grūtāk, jo pat vairs nebūs neviena uz ko paļauties grūtā brīdī.
Tādēļ domāju, ka cilvēkam ir jāsāk savas gaitas +/- 20 gados, lai apdedzinātos, lai izgaršotu dzīvi - zinātu cik, kas dzīvē maksā un cik grūti vai viegli nāk tas viss.
Bet nu tās ir tikai manas domas ;) Pats aizmukšanu un patstāvīgas dzīves veidošanu aizsāku jau 17 gados, lēnām lēnām ejot prom no vecāku gādības. ;) un es to nenožēloju esmu izbaudījis uz savas ādas daudz vairāk, kā liela daļa cilvēku, bet tas man ir tikai parādījis lietas, kuras novērtēt, pēc kurām tiekties un palīdzējis saprast, kā tās sasniegt.

Man atkal kaitina, ka tagad, pabeidzot studijas, visi jau gandrīz nākošajā rītā sauca, nu, kā ar darbu? Atradi jau? Bet es tik tiešām gribu atpūsties, mierīgi apdomāt, ko darīšu tālāk (kursi, studijas tālāk u. c. varianti), bet citiem to neieskaidrot . . . ehh, nogurdina un satrauc reizē . .

mani tracina satikt vecas (skolas laika) paziņas, kam ir pilnīgi cita dzīve kā man un tikt izprašņātai par katru mūsu dzīves atšķirību. ok, tgd man ir draugs, bet, kad nebija, mani nomāca tie "kad te būs draugs?" jautājumi. it kā cilvēki izplānotu attiecības un mākslīgi viņas radītu.
par bērniem ari. lai gan atbalstu gan jaunas, gan vecākas māmiņas, man nu galīgi nevajag bērnu līdz vēliem 20 vai agriem 30 gadiem. gribu ceļot, mainīt dzīvesvietas, mainīt darbus, gulēt dienas, strādāt naktis un dzīvot savā egoismā kādu mirkli. tikko tikai pieaugu, kādēļ uzreiz visu atbildību man.

Man šobrīd kaitina, ka man cenšas uzspiest to, ka jāmācās maģistros. Gan es pati zināšu, kas un kā man jādara, turklāt man ir labs darbs. Par precēšanos es īsti spiedienu neizjūtu, lai gan ar vīrieti esam kopā 5 gadus. Vienīgais dažreiz viņa radi kā pa jokam ieminas, ka kāzās nav bijuši un prasa, kad aicināsim, bet to laižu gar ausīm, īpaši jau tādēļ, ka, ja man kādreiz būs kāzas, tās būs tikai ar lieciniekiem, nevis radu balagānu.

Viltīgā Lapsa
Pēc divām neveiksmīgam laulībām neesmu gatava nekādam attiecībām... A bērno rodas tur, kur ir divi. Vienas nakts sakari neintersē :D
Adoptēt gan gribētu kādreiz. Tas mans sapnis. Bet tā uz 37-40 gadi.

Draudzenei ir savas domas, bet tev ir sava dzīve. Kas svarīgāks? Turklāt, kā var prasīt tādu jautājumu - nu kad tev beidzot būs vīrietis? Nē, nu var jau atrast kādu tikai tāpēc lai būtu, bet vai tas ir tā vērts? Īstās attiecības neveidojas tā uz sitiena. Apkārt taču tik dažādi cilvēki!
27 gados veca mamma? Nu kā nu kura vispār... Citreiz tā 40gadīgā ir pat jaunāka savā dzīves stilā, attieksmē uz uzskatos, kā tā 25gadīgā.

Es tagad ciešu no visu jautājumiem kur studēšu, kad pasak, ka šogad nekur nestāšos saņemu pārmetumus. Stulbās paražas. turklāt nepietiek pateikt, ka nestudēšu jau nākamajā reizē uzdod to pašu jautājumu tikai ar piebildi nu izdomāji kur studēt? Pa seju visiem gribu sadot.

Man drīz jau būs 26, bet neviens spiedienu neizdara. Dažreiz mamma papukst, ka gribētu mazbērnu, bet krusttēvs vienmēr saka, ka es vēl esmu pārāk jauna - nevajagot man vēl bērnus :D

Ja es ļautos tam spiedienam, kāds uz mani bija, tad es mācītos, nebūtu svarīgi, vai man patiktu, īrētu mazu dzīvoklīti Rīgā, par bērniem domāt nedrīkstētu. :D Jau cik gadus dzīvoju ar draugu, ir bērns, naudu, neko tādu nevienam neesmu lūgusi, bet, izrādās, ka dažiem joprojām nepatīk kā mēs dzīvojam - dzīvoklis par mazu, īre pārāk dārga, mums vajadzēja vispirms pirkt to nevis šito, nu wtf. :D Kādreiz klausījos un neko neteicu, tagad tiešā tekstā pasaku, lai nelien manā mana dzīvē, vai arī - sāku ar līdzīgiem pretjautājumiem. :D
Man liekas, ka tādus izteikumus un frāzes sāpīgāk uztver tie, kuriem tas tiešām ir sāpīgs temats un tie runātāji vēl ieber sāli brūcēs. Bet jā - mēdz būt, ka vnk. riebjas tie, kuri uzskata, ka visiem jādzīvo tā kā viņiem - ja gribi kko darīt citādi, tad tu dari nepareizi. :D
Nu jau kāds laiks, kad es vsp. vairs nezinu, kas tas tāds ir - sabiedrības, draugu, radu vai vēl nez kāds spiediens.
Galvenais - neņemt to visu pēc sirds un mierīgu prātu iet to dzīves taciņu, kāda noskatīta. :)

man skiet diezgan svarigi un ne bez iemesla ieverot sadu secibu-studijas-kazas-berns. pasai ta aptuveni ari ir. ja velak tu atliec studesanu, piemeram, pec 18 gadiem uzreiz strada vai majas sedi ar berniem, tad grutak pec tam ir ko dzive mainit-sanemties studet, jo tads slinkums bus smadzenem pec miera perioda atkal sakt macities ko no galvas vai intensivi nodoties macibu procesam.

par berniem-katram ir savs vecums un laiks, kad tie ir vajadzigi. cita nebus gatava 30 gados, cita jau 18 gados, jo ne visiem cilvekiem ir vajadzigs studet. kas tad notiktu ar musu valsti, ja visiem butu augstskolu diplomi? neviens vairs gridas neveletos mazgat vai sedet veikala kase.
ne velti sabiedriba izdara spiedienu uz sievieti, kurai ir jau pari 30, bet nav bernu. sava zina biologiskais pulkstenis tikst un veseligak ir tomer lidz tiem 30 bebiti taisit.