Atceros toreiz strādāju par pārdevēju veikalā uz pagaidu darbu. Viņš bieži iegriezās tajā veikalā, vienmēr uzsmaidīja man, bet es tā īpaši nepiegriezu vērību, jo apmeklētaju daudz :D visiem taču nevar atsmaidīt. Tad kādu dienu lija briesmīgs lietus, stāvēju pārbāztā tramvaja pieturā bez lietussarga, dusmīga, ka aizmirsu lietussargu. Pienāca klāt vīrietis ar spilgti sarkanu lietussargu, un es atpazinu viņu :) viņš piedāvāja pastāvēt kopā. Parunājām par niekiem un vēlāk viņš mani uzaicināja uz randiņu. Kas ta man- aizgaju arī :D un tā viss pa maziņam pa maziņam..
Vēlāk atkal kādu vakaru stāvēju pieturā, līja lietus un spīdēja arī saulīte. Biju jau salijusi un dusmīga uz viņu, jo solīja atbraukt pakaļ, bet bija steidzamas darīšanas. Tad skatos- no parka, kas pretī pieturai iet vīrietis ar sarkanu lietussargu. Es domāju, ka tas nevar būt viņš. Vīrietis pienāk klāt, paceļ lietussargu un es redzu, ka tas tiešām ir viņš, tad viņš nomatas uz viena ceļa tieši peļķē(:D) un man jau sirds dauzās..un tad liktenīgie vārdi ar skaistu mazu gredzentiņu starp baltām narcisēm :)
uii gari sanāca, bet nu neko.