Esmu ļoti emocionāla. Kad nāk raudiens, tad vai nu mēģinu ar visiem spēkiem tās saturēt līdz brīdim, kad būšu viena un varēšu kārtīgi izbridināt asaras. Slēpju tās no visiem, arī no sava vīrieša. Jutos ļoti neerti, ka kāds mani varētu redzēt tādā mirklī. Jūtos vāja un žēlojama, bet acimredzot psiholoģiski man to nevienam negribas atklāt un tāpēc slēpjos. Liekas, ka tādā brīdi ļauju kādām ienākt dziļi manā pasaulē, bet man tas laikam īsti nav pieņemams, es pat nezinu. Bet jā, ir bijušas reizes, kad ir grūti novaldīt asaras. Pēdējo reiz tas notika tad, kad viņš īsti neizprotot manu pagātni un paris notikumus, pardzīvojumus tolaik, atļāvās šerpi atcirst man, ka es pati biju vainīga, ka tā ļāvos utt., kgan situācija toreiz man bija ļoti smaga un pilna ar pārdzīvojumiem, kas vel joprojām sirdī sāp. Tajā mirklī gaidīju, ka viņš pateiks kko labu un mīļu, bet tā vietā dabūju cirtienu dvēseles vārīgākajā vietā. Gāju uz vannas istabu izraudāties, jo ļoti sāpēja sirds, atnākot atpakaļ uz istabu bija gruti vel valdīt asaras, jo viņš mani ļoti sāpināja kaut ko tadu pasakot, biju gaidijusi tādā brīdi sava vīrieša atbalstu.