kur beidzas milestiba un sakas pieradums?

kad vairs ilgtoši nejūties laimīgs, tad arī nav vairs mīlestības.

bet es nesaprotu, kurā brīdī viņš varēja pārstāt tāds justies...es cenšos būt laba draudzene.. :(

vīrieši sliktas draudzenes arī mēdz mīlēt... ir jautājumi, uz kuriem cilvēce nav atradusi atbildes

Domāju, ka tajā mirklī, kad sāk šķist, ka cilvēks, kas ir Tev blakus ir Tavs, ka Tev ir tiesības uz viņu un kad Tu sāc uz viņu slatīties kā uz apstākli nevis kā uz dāvanu.

bet vai ir iespējams būt kopā ja ir tas pieradums un kādas būtu attiecības? man šobrīd liekas, ka tam īsti nav jēgas, tā būtu mūsu abu mocīšana... jau kādu laiku par to domājam abi, it kā gribas vinam pie otra, it kā kaut kas tomēr nav..

kad vairs ilgtoši nejūties laimīgs, tad arī nav vairs mīlestības.

Šim es nevaru piekrist. Man bija tāds viens dzīves posms, kad es nebiju laimīga, bet tas nenozīmē, ka vairs nav mīlestības.

Mīlestība beidzas tad, kad cilvēkam viss kļūst vienaldzīgs. Kad vairs nepārdzīvo par notiekošo, kad saprot, ka no visa ir noguris un ir gatavs padoties.

Vienā diskusijā pirms nedēļas kāda meitene gribēja iet prom no sava puiša, ar kuru kopā esot, kà viņa aizbildinajàs, viņa ir pārstājusi augt, pat sākusi degradēties.Tad tur, lūk, arī beidzas mīlestība- otrajai pusei tiek uzlikta atbildība par individuālajām neveiksmēm. Mīlestība un sekojošaa attiecības vairs netiek uzskatītas par necerētu veiksmi un labsajūtas garantu, bet sākas otra terors-sak, nē nē, Tu ne pie kā neesi vainīgs, Tu esi ideāls, bet es esot KOPĀ ar TEVi (lasīt-gremde, tāds!) -pati sev nepatīku.Tādas meitenes sabojā puišus, jo viņi tiek padarīti vainīgi pašiem nezinot par ko.

Man shkjiet,ka pieradums nopietnaas attieciibaas ir normaala paraadiiba, jo...nu kaa var neveidoties sava veida pieradums,ja tiek saakta kopdziive, utt.? Tu to cilveku saproti no pus vaarda un zini atbili uz kaadu jautaajumu jau peec sejas izteiksmes vien. Ir tikai atshjiriiba- ir tikai pieradums un nekas vairaak, vai ir pieradums, bet juutas nav zudushas.

Tajā mirklī kad Tu otru cilvēku sāc uztvert kā pašsaprotamu.
Agri vai vēlu visās attiecībās ir pieradums,ne jau mūžīgi būs rozā brilles uz acīm kā sākumā.
Taču ir tādi pāri kuri spēj pārvarēt šo periodu un cenšās neļauties rutīnai,taču vairums ir tādi kuri izšķīrās un meklē nākamo.Vienigā problēma,cik ilgi tā būs iespējams?Cilvēki noveco:)

Pieradums ir uz visām lietām, pierodam pie mašīnas, laba darba, arī slikta, cilvēks ir liels slinķis sirdī un viņam patīk, kad viss ir savās vietās, komfortā, arī attiecības, nedomāju, ka pieradums ir ļauns bubulis, tā ir kā drošības saliņa mūsu galvās un, kas pats galvenais - pieradums automātā nenozīmē, ka mīlestība iet uz galu. Ja vīrietis šaubās par jūtām, tad ne jau nu pieradums ir tas, ka izraisa šaubas, pieradums var apnikt un pieprasīt action attiecībās, bet tur jau tā lieta, to action tu gribi ar savu mīļoto, to, pie kā esi tik mīļi pieradis. :)

diemzēl mēs pirms nepilnas stundas izšķīrāmies :(

Uiii, man žēl, ibumentīn! Domā tas nebija sasteigti? Viņš tā vēlējās?

Tas sākas tad, kad cilvēki vairs necenšas viens otru (vai tikai viens no tiem) iepriecināt, tā teikt, noturēt pie sevis, jo domā, ka tas nekur nepazudīs. Nepieliek pūles, lai izkrāšņotu attiecības.

Ibumetīn, mēs tieši dēļ šāda iemesla izšķīrāmies vakar. Pieradums, no viņa puses nav vairs jūtu un intereses, neilgojas. Un tas pēc gandrīz 2 gadu attiecībām. Mēģinu turēties :) Turies tu arī! Esi taču stipra! Kā man meitene viena teica - Dzīvē nekad nekas nebeidzas, MAN viss tikai sākas. :)

Starp citu - arī pieradumā ir iespējams saskatīt burvību un rutīna, no kuras visi tā bēg, reizēm ir kā atpūta, kas nav slikti. Viss ir pašu cilvēku galvās .. un tikai! Tā ir attieksme, kādu mēs izveidojam sevī par attiecīgo "īpašību".

Aiziet tie, kas nezin, ko vēlas! Vai pārāk labi zin, ko nevēlas ..

Nedaudz biedējoši bija lasīt šo tēmu. Šonakt gulēju vien dažas stundas, jo tieši par šo tēmu sarakstījos ar vienu cilvēku no pagātnes. Man viss ir labi, taču viņš nebija īsti pārliecināts par savām 4 gadu attiecībām.
Uzskatu, ka pieradums nav nekas slikts, bet ar to ir par maz, lai noturētu kopā. Mīlestībai ir jāpāraug, tā nedrīkst vienkārši pazust.
Esmu pateikusi cilvēkam, ka viņu nemīlu, redzot to, cik ļoti viņam tajā brīdī sāp. Un atzīšos, ka tas vīrietis bija ļoti labs, taču man vienkārši nebija vairs īstās sajūtas, tā kā ne jau tikai sliktajām draudzenēm neveicas.

Man jau liekas, ka mīlestība klasiskā izpratnē nepastāv mūžīgi, tā transformējas par cieņu, pieradumu, draudzīgumu un tml, jautājums vien vai mēs spējam tai transformēties līdzi.

Piekrītu Paris

Pastaav gan miilestiiba muuzja garumaa! Diemzeel tik retiem ir dota taa laime un piedevaam ir jaaiegulda liels darbs. Es esmu redzeejusi paarus, kuri ir 60! un vairaak gadu kopaa, bet veel jo projaam buzjinaas, kjikina un skataas viens uz otru ar miilestiibas pilnaam aciim. Kaisle jaa - taa var noplakt un no jauna paraadiities, jo arii hormonu izmainjas, stress dara savu, bet miilestiiba nekur nepaliek, tik varbuut kljuust mieriigaaka un ar laiku dod lielaaku droshiibas sajuutu.

Mīlestības esamība neizslēdz pieraduma esamību.