Ir nācies piedzīvot atklāsmes brīdi....
Bija manam draugam atbraukusi māsīca ar draudzeni ciemos (viņas Vācijā jau kopš 90 gadu sākuma dzīvo), abas precētas. Izvadāja pa LV, standarta apskates programma. Man kā reiz to nedēļu vajadzēja strādāt un līdzi izbraukāt nebija iespējas, ja godīgi, nebija arī vēlmes. Aizdomas radās dēļ tā, ka palicis ļoti vēss saskarsmē (zvani, sms). Viešņas aizbrauca, vēsums izgaisa, viss atkal bija normāli. Pēc mēneša, būdams pie manis darbā, draugs aizmirsa privāto telefonu. Paņēmu to, lai kāds nepiesavinās un kritu kārdinājumā, apskatījos sms vēsturi. Tā kā ložņāt pa citu telefoniem man nav pierasta lieta, drebēju un rokas trīcēja, nevarēju lāgā uz pogām trāpīt. Uzgāju sms no viņa māsīcas draudzenes. Teksti bija nepārprotami. Vienā bija rakstīts -"Ilgojos pēc tevis, manu plīša lācīti", citā - "Pamodos no sapņa par tevi, esmu galīgi mikla", pēdējā - "Virs izlasīja manu saraksti, viņš visu zin par mums". Visu aizvēru, lai telefons ātrāk iegrimst miega režīmā un aizgāju uz tualeti, jo nebija ne jausmas kāda būs pašas reakcija uz šādiem atklājumiem. Iespējams, ka uzskatīsiet mani par galīgi aptrakušu, bet mani tāda smiekļu lēkme parāva,tā visa situācija, sms, viņa pietēlošana, likās nu tik tizla... Nepagāja ne 10 min, draugs bija atspēries atpakaļ un meklēja telefonu, atdevu viņam. Paskatījās telefonā, varēja saprast, ka ir skatīts kaut kas. Gatavs bija uziet gaisā, ka līdu iekšā, bet tad nopētīja manu sejas un acu izteiksmi, es knapi valdīju smiekļus, tad apstulba, šādu reakciju nebija gaidījis un pēc 1 min. pauzes burtiski izlidoja no kabineta.
Game over