Krāpšana

Jo talak, jo trakak, brinos ka tie viriesi nav neko sakerusi vai aplaidusi moloto.

sancho-gan jau ka ir

Kads tolks krapt, ja var bur brivs un gulet ar ko vien velas.

Sancho, nu pēc maniem novērojumiem un secinājumiem, krāpējiem ir dziļas emocionālas problēmas, kuras paši nav spējīgi atrisināt. Tur tā sāls.

Es kàdus 4 gadus atpakaļ es biju tā ar ko krāpa pašai nezinot.
Satiktos ar vienu puisi pāris mēnešus ,bet nu es tā viņam nekad neprasīju-vai Tev ir draudzene?Man tas likās pašsaprotami ka satiekas ar citiem tikai tad ja ir brīvs.
Tad vienu dien man draugos raksta kāda meitene,ka lai liekot mierā viņas draugu,jo viņa esot sapratusi tagad ka viņš sakot ka ejot uz trenniņiem bet patiesībā tiekoties ar manīm.
Protams jautāju viņam,viņš teica ka tā meitene draudot izdarīt pašnāvįbu ja viņš viņu pametišot.
Protams nesatikos vairāk ar viņu,man godīgi sakot bija pilnīgi vienalga,jo šķiet ka es viņam tāpat vairāk patiku nekā viņš man.
Zinu tik vienu ja kāds mani piekrāptu tad tur nekādas piedošanas nekad nebūtu,jo tādi cilvēki nemainās.

.

UP!

bija situácija, kad puisim bijám divas meitenes, nezináju, ka vinjsh ar vinju ir kopá, man bija pateikts, ka ir izskjírushies,mani bija iepazístinájis ar visiem draugiem utt... bet tad sanáca satikties ar to meiteni un atklájás, ka vinjsh vinju nav pametis :D ar to meiteni sadraudzéjámies, es pametu to puisi, bet vinjsh mani uzskata par maitu, ka es vinju pasútíju - kápéc, vinjsh tachu tá mani míléja un izvélétos mani :D

esmu bijusi arí míljákás lomá. tad man vienkárshi bija ljoti smags periods dzívé, smaga skjirshanás, pametu cilvéku, ko míléju, vnk lai aizmirstos metos pirmajás attiecíbás, kas pagadíjás. izrádíjás, ka vinjam ir sieva... tagad varu teikt, ka krápj tikai váji vírieshi, kas nespéj pielikt punktu tur, kur tieshám visiem bútu vieglák, ja tas punkts bútu pielikts.

Tāpat arī nevar tā droši apgalvot, ka nu tik ņemsiet un pametīsies, ja uzzināsiet. Manuprāt, tā saka meitenes, kuras līdz pēdējam ir pārliecinātas, ka viņas nekrāps, taču notikt var visādi.

nesaki vis, es pametíshu, ja mani piekráps, lai ká es mílétu, lai ká man lúgtos piedoshanu. man tas cilvéks bús miris! es vienkárshi esmu táda, varbút párák lepna, varbút párák mílu sevi, bet es nekad nepiedoshu. es nesaku, ka esmu párliecináta, ka nekráps,nemaz! man pat nav bail no tá - es zinu, ka es esmu stipra un pat, ja man bús 3 bérni no tá víriesha, es aizieshu. zinu, ka man tas vírietis vairák nepieskarsies!


esmu aizgájusi no 3 gadus ilgám attiecíbám , kad cilvéku ljoti míléju un turpináju mílét arí aizejot. vinjsh pat mani nepiekrápa, vienkárshi bija cita veida nodevíba. vél tagad iesmeldzas sirds atceroties attiecíbas.

Krāpusi neesmu un arī neesmu bijusi tā, ar kuru krāpj. Jā, ir bijušas situācijas, kad ballītē pienāk kāds feins čalis, piedāvā pavadīt uz mājām, pajautā numuru utt. Ir arī gadījumi, kad čalis pienāk un uzreiz pasaka, ka viņam ir draudzene, bet neiebildīšot, ja arī mani pāris reizes nedēļā dabūs. :D Nu nezinu, kam tajā brīdī jānotiek, lai es kam tādam piekristu. Pat, ja it kā nenopietnas attiecības padsmit gadu vecumā, manās acīs tās bija attiecības un es nespēju tikt pāri saviem uzskatiem. Krāpšana ir viena pretīga lieta. Zinu ļooooti daudzus gadījumus, pat, kad precēti cilvēki laiž mazā miestiņā uz riņķi, bet kopā kaut kā vēl turpina dzīvot un neizskatās nelaimīgi, pretīgi pat atcerēties, ko tikai netiku dzirdējusi un redzējusi.

Par savu draugu - esmu 100% pārliecināta. Var man nestāstīt nez ko, arī šī diskusija neliks man mainīt domas, izlasīju visu, pāris reizes arī nošokējos, man likās, ka neko briesmīgāku vairs neuzzināšu kā līdz šim. Zinu arī visas viņa paroles, viņš manas, spiegot neko nespiegoju, pārbaudu pēc viņa lūguma. Reiz par šo runājām un es uzreiz pateicu - ja nu kas, pasaki man uzreiz, es būtu pelnījusi to zināt. Kā rīkotos - nezinu. Viens ir pateikt, ka pametīsi un aiziesi neskatoties atpakaļ, kas cits ir pašai būt nopietnās attiecībās un tikt satriektai.

Man ir jautājums. Vai tām meitenēm, kurām attiecībās viss ir labi un jūs zinat, ka draugs jūs mīl un nekrāpj.. Vai jums uznāk bailes, ka tas tomēr kādreiz var notikt? Man šad tad uznāk..besī man tas.. Tām kurām tā ir, kā jūs tiekat galā ar to?

Bailes man neuznāk, bet debīlas histērijas gan. Gandrīz bez iemesla. Agrāk cietos, bet tad sākās strīdi mūsu starpā un sāku pati pielūdzējas atšūt, pieklājīgā veidā, bet viņām, laikam, bailes no manis, jo no mana drauga tagad bēg kā sātans no krusta. Labi vien ir. Saprata, ka joki ar mani mazi, draugs pats iemācījies atšūt, lai nezvanās un neprasa ''aizvest pa ceļam'' un vēl nez ko, pēc profila statistikas sapratu, ka par mani arī klīst baumas. :D Katrā ziņā - tās histērijas man bija nevis no bailēm, bet no greizsirdības, ka mēs tik maz laika pavadām kopā viņa darba dēļ, bet viņš atbrauc un stāsta, ko uzzinājis par vienu vai otru, vai kuru mazgadīgo dzērāju atkal redzējis. :D Vienu brīdi pašas stulbuma dēļ gan nedaudz sabijos, tagad liekas histērijas netaisu, novērsu cēloņus nevis sekas un dzīvojam laimīgi. :)

Visiem krāpējiem - fuj.

Es gan vienmēr esmu domājusi, ja mani krāptu nopietnās attiecībās, kopdzīvē otrs cilvēks, tad es nevis pamestu uzreiz, bet pati vienkārši sāktu krāpt un tad jau redzētu kā būtu.

Meitenes, kā jūs rīkotos tādā situācijā.. ja ar jums draudzenes puisis dikti flirtē?

ehhh, man vél piedevám tas draudzenes puisis ir mana víra draugs. nezinu, pagaidám es to uztveru ká joku, un tápat arí atbildu. més abi kopá strádájam, neesmu neko teikusi ne savam víram, ne draudzenei. kamér man neuzmácas, es atbildéshu uz vinja flirtéshanu ar kádu joku, vai vieglu flirtu atpakalj...ja viená brídí sapratíshu, ka visi tie teksti nav joks, pateikshu vispirms vinjam, ka pietiek, ja nebeigs tad pateikshu víram un puisha draudzenei.

Amanda, nopietni, būtu gatava nolaisties līdz viņa līmenim?

Reiz par šo runājām un es uzreiz pateicu - ja nu kas, pasaki man uzreiz, es būtu pelnījusi to zināt.

Muļķības. Pēc pieredzes varu teikt, ka tā nenotiek. Nav tā- pārgulēja un uzreiz iet mājās un stāsta- zini, man tā un tā sanāca. No brīvas gribas neviens tā vienkārši neatzīstas.
Tāpēc tas "ja nu kas- pasaki" darbojas tikai runāšanas līmenī.

Nav nekāds sakars ar līmeni...vnk zinu, ka man tā paliktu daudz vieglāk.

Amandai laba ideja, galu galā kāda vairs nozīme līmenim šādā situācijā, galvenais, tikt vaļā no tādām sajūtām kā minēja Marilyn..

man bija tā, ka mani krāpa un es biju no tām, kuras teica-ja mani krāps es nedomājot pametīšu, bet toreiz tā nebija 3 mēnešus spārdzīvoju un 1 vai 2 mēnešus vel bija tas periods, kad biju gatava piedot. nu tagad toč vairs nepiedotu, jo pirmām jārtām man viņa izdarība liekas pretīga un otrāmkārtām es esmu pārdzīvojusi un mani viņš kā vīrietis vairs nepievelk.
ja tevi nekad neviens, paldies Dievam, nav krāpis, tad gluži nevajag teikt, ka ātri pametīsi un viss, jo tā nav, es tā uzskatu

Nu tad pacelsim glāzes par lošiem un par mums - stiprām sievietēm! :D

Priekā :D
Īstenībā jau sievietes pārsvarā krāpj atriebības dēļ.
http://puaro.lv/lv/seksa-un-attiecibu-raksti/kapec-sievietes-krapj-patiesi-stasti

kā mans draugs saka un kā es esmu arī novērojusi pēc pieredzes, tie, kas visvairāk dievojas, ka nekad nekrāps, visbiežāk arī nokrāpj. jo ar to dievošanos paši sevi mēģina pārliecināt, ka nepaslīdēs kāja. Tie, kas nekrāpj, par to vispār nerunā, jo tādu domu pat galvā nav.

Atklāju nejauši un toreiz biju stulba - piedevu. Pēc kāda laika atklāju, ka atkal tieku krāpta, jo izrādījās vecis bija iedomājies - ja piedevu vienu reizi, tad piedošu arī turpmāk. Viņš ar kājām samīdīja gan manu uzticību, gan to, ka piedevu viņam. Jutos pazemota. Savācu savas mantas, pat nenoklausījos, kas viņam otrreiz sakāms un aizgāju. Kādu brīdi padzīvoju pie vecākiem, līdz atradu pati dzīvokli. Vienīgais ieguvums no situācijas - apziņa, ka vairs nekad dzīvē nepiedošu krāpšanu, lai kā vīrietis lūgtos piedošanu.