man bija tā, ka ar puisi nopērāmies trīs gadus- te kopā, te šķirti un es nebiju tā, kas pazuda,
bet viņš, vnk ik pa laikam nozuda, vienreiz pat izšķīrāmies, jo viņš tā arī pateica- palika garlaicīgi.
Man bija grūti samierināties, bet es tomēr palaida, ne uz reizes, bet ar laiku, sāku jaunas attiecības.
Tad viņš vnk ņēma un uzradās, sāka stāstīt, ka nevar bez manis, nu baigi pērās, lai dabūtu mani atpakaļ.
Viņam nebija bijušas nevienas stabilas- īstenība nekādas attiecības, tik tā brūtēšanās un kad ieiet ikdienā viss, tad pamet.
Es jau biju viņu aizmirsusi un nolēmusi, ka viss beidzies, bet viņš tik un tā speciāli palika manā tuvumā, dzēruma brauca un klavvējas pie durvīm, kaut zināja, ka netiks iekšā, bet viņš vienalga stundām sēdēja un gaidija.
Mēs atsākām normāli komunicēt un tā kaut kā ir sanācis, pat pats no sevis- pa maziem solīšiem, ka atkal esam kopā,tikai šoreiz mēs dzivojam kopā.