Spešal aloe-
Par Nimfomāni, ko lai saka.. Ja tev Larsa daiļrade nav sveša (Antikrists&Melanholija), tad tu aptuveni nojaut to sižetiskās līnijias izpildījumu.
Tiešām nebiju pārsteigta, diemžēl. Kā ierasts naturāli skati ar ģenetālijām, aizskartas morāles pašas tālākās robežas, (īpaši izcelšu vietu, kur galvenajai varonei nomirst tēvs un viņa kļūst mitra tur. ) Filma sadalīta pa "nodaļām" kā grāmatā. Daži stāsti bija pat interesanti, taču tam visam pāri pārlietā mērce..
Tāda sajūta, ka autors vienkārši nav spējīgs savu domu pat citādi izklāstīt, kā tikai caur nepārtrauktām seksuālām ainām, kas kombinējas ar brīžiem saprotamu dialogu, reāli aptveramiem notikumiem un pilnīgi tādu fantāzijas lidojumu, ka es sāku apšaubīt cilvēku veselo saprātu, kas šai filmai tiešām dod 4 vai visas 5 zvaigznes.
Koncepts te saprotams, te atkal izplūst. Protams, zem visa šķietamā prastuma un provokācijām var izlobīt, ko vērtīgu (varbūt, tiešām vēlos uzsvērt, ka tā ir iespējamība, ne apgalvojums), bet vai es vēlos redzēt filmas otru daļu? Nezinu. Droši, ka noskatīšos, bet saku uzreiz, pēc filmas paliek nepatīkama pēcgarša.