womankind, protams, esam par to runājuši daudz un dikti. Bet saņemamies abi īslaicīgi. Un ne jau tikai draugu varu vainot. Ne jau viņš man ar varu kaut ko mutē bāž. Es jau pati to daru. Es nezinu, kā to vispār aprakstīt, tas ir kaut kāds pieradums, atkarība, vai kas.. Tas tāpat kā alkoholiķiem, laikam, nepietiek ar vienu glāzīti. Nedrīkst dzert vispār. Tāpat man. Vispār nedrīkstu iet ārpus sava režīma, jo kaut viens našķis mani aizved pie kā daudz trakāka. Sākumā liekas, ka aiziešu uz to restorānu, apēdīšu salātus, izdzeršu varbūt vīna glāzi un pavadīšu superīgu vakaru, bet tad atkal sagribas ko garšīgu ( nezinu, aiz pieraduma vai gara laika ). Piemēram, tagad ir darba diena, es esmu pieradusi, ka negrēkoju, un man pat doma neienāktu prātā, tagad, piemēram, aizskriet uz veikalu pēc našķiem vai pasūtīt picu, tā vietā es domāju, ko veselīgu varētu pagatavot no tā, kas man mājās ir, bet, ja tagad būtu svētdiena un man blakus būtu draugs, simts punkti kaut kas tāds tiktu apsvērts. Kad tā tagad rakstu, saprotu, cik traki tas izklausās, tas ir kaut kāds pieradums, asociācijas, es nezinu. Laikam tiešām psihologu vajag.