surli, nu tāda ir tā dzīve, mūžīga cīņa ar sevi, galvenais ir tas, ka tu atgriezies uz ceļa. Varu pastāstīt kā es jūtos, man pēc tādām dienām arī ir morālā poha, bet es reāli saprotu, nu? Ko tālāk? Nesākšu jau tā rīt katru dienu, es nespētu to, jo man taču ir mērķis un es saprotu to, kamēr mēs te visas to nerealizēsim, tupēsim šai diskusijā gadiem, tāpēc jāsaņem sevi rokās. Man šķiet, ka tas vien jau ir tas bonuss, kas iegūts - nav vairs vēlme tā ēst katru dienu! Tagad tas vairs nešķiet akceptējams dzīvesveids, tagad akceptējami ir apēst mazliet šokolādes, nevis tāfeli :D Un tas pat ir labi, ka tev ir pārmetumi, ka nebiji treniņā. Tātad tev tas ir svarīgi! Man reāli ir tā, ka es gaidu jau šo vakaru, treniņus, es gaidu mirkli, kad kļūšu stiprāka. Vakar staigāju pa veikaliem un pilnīgi sirds trīc skatoties uz jauniem sporta tērpiem, es domāju, ka tas ir solis uz priekšu, cita dzīvē. Kādreiz man riebās pat uz sporta stundu iet.