Dzīvot mājās, būt ar bērniem

Es arī negribētu, ka manam bērnam kāds svešs cilvēks( auklīte ) māca kaut ko pa savam. Katram cilvēkam ir savi paņēmieni un negribētu, ka manam bērnam samāca kaut ko , kas nesakan ar maniem principiem.

Pasionelle, vai tad audzinot savu atvasi, dienas ir aizlaistas zudumā? Manuprāt, tas ir labākais, ko var darīt! :D

kad iegulies vakarā gultā un jūti kājas tik ļoti, bet saproti - es esmu šodien tik daudz ko izdarījusi, diena nav aizlaista zudumā

Tieši tā jūtas māmiņa, kurai mazais jau skrien un ir sācis mācīties daudz jaunas lietas/vārdus/darbus/nedarbus... Es jūtos tā dzīvojot pa mājām ar mazo. Esmu laimīga, esmu jau laikam šeit to rakstījusi. +Vēl vismaz vienu gadu būšu pa mājām ar mazo un nemaz negribu vēl skriet ne uz darbu, ne kur citur.

Tieši tā jūtas māmiņa, kurai mazais jau skrien un ir sācis mācīties daudz jaunas lietas/vārdus/darbus/nedarbus...

Sauciet mani par sliktu māti un/vai bezsirdīgu maitu, bet es tā nejūtos.

Nav visi cilvēki vienādi.

Audzinot bērnu notiek arī šī pašrealizācija, pašizaugsme, jo tiek audzināts SAVS bērns, tiek ieaudzinātas vērtības, attieksme, katrā ziņā-pašrealizācija notiek citā līmenī un sfērā. Tām, kas plāno savus mazuļus, manuprāt, arī realizē mērķi sasniegt maksimāli daudz savā karjerā. Un kā jau te minēja sēdēt mājās nenozīmē kūļāt kājas. Ir daudz dažādu aktivitāšu un iespēju kā neapstāties savā karjeras izaugsmē.

esmu pret to, ka mates ka tadas darbaholikes(saprastu, ja apstaklu spiestas) jau no gada vecuma spunde bernus darzinos un pasas iet stradat. bernam ta ir liela trauma, vini sak slimot.
tatad ja, jo tas ir labakais, ko es varu dot viniem-savu uzmanibu. darbs nav zakis, nekur neaizbegs. aspesu vel lidz sirmam vecumam pastradat algotu darbu.

jūs būtu gatavas dzīvot mājās, kopā ar bērniem, līdz ar to nestrādāt algotu darbu, respektīvi, būt mājsaimnieces?

Un atbildot uz jautājumu, ja jau es esmu gatava būt par mammu, tad esmu gatava arī dzīvot kopā ar savu bērnu, līdz cik gadiem ir atkarīgs no finansēm un citiem apstākļiem.

Ir risinājums - strādāt no mājām (tulkojumi, atskaites, korekcijas, projekti). Vai mājās - rokdarbi, dekupāžas, bērnu pieskatīšana. Jūties sociāli nozīmīga. Un redzi, kā aug bērni.

Mierīgi varētu sēdēt mājās oficialo 1.5 gadu, bet noteikti ne vairāk... patīk strādāt un "sēdēšana" mājās mani nobeigtu...
Arī mani aizsūtīja dārziņā no ~2gadu vecuma - nekas ļauns ar mani nav noticis!

57days - protams, nez visas māmiņas ir vienādas.
Bet mani katru dienu pavada labi padarīta "darba" sajūta.
Un neesi Tu slikta vai bezsirdīga.

Tā interesanti sanāk, veidojot karjeru nav žēl ne 2, ne 7 gadi, bet audzinot savu bērnu pat 2 gadi ir par daudz...
Loģika?
(retorisks jautājums)

Tas kuram nav bernu var tikai tiri filozofet.... Piedzims pasai savs mazulis visa domasana bus pilnigi savadaka.

Ja, ja bus, tik nesaciet riet.

veidojot karjeru nav žēl ne 2, ne 7 gadi

gadus

Tā kā algots darbs mani vispār neinteresē, noteikti varētu. Bet nu tā, ka tikai bērns un vakariņas, gan nē. Priekšroku dodu freelance darbam mājās vai savam biznesam, kur nav jābūt birojā uz vietas. Tieši šis ir tas modelis, pēc kā tiecos un uz to arī eju.

Man ar vīru ir noruna, ja būs trīs bērni, tad es varēšu nestrādāt. Pašlaik ir tikai meita, bet ārtāk par 1,5 gadiem noteikti nestrādāšu.

ko jus tik interesantu stradajiet, ka tik looti alkstiet atgriesties darba un pec maz 1,5 gadiem bernu ielikt darzina?

man jau skiet, ka sieviete var ari ar sevi nodarboties. ta nav vergosana.

Ideāli, ja bērna audzināšanu var apvienot ar kādu pusslodzes darbiņu. Galu galā pēc pusotra gada, ja es pareizi esmu sapratusi, krietni sarūk jaunās māmiņas ienākumi. Sēdēt mājās ar niecīgu summu ik mēnesi, kura tāpat tiek novirzīta pamperu un dažādu citu mazulim nepieciešamo lietu iegādei, es domāju, ka ir gana nomācoši. Lai sevi attīstītu, ir nepieciešami līdzekļi. Es nevarētu sēdēt četrās sienās. Uzskatu, ka mazulim ir nepieciešama dzīvespriecīga mamma.

Man šobrīd iet uz beigām bērna kopšanas atvaļinājums - varu teikt, ka tiešām gaidu atgriešanos darbā, un nejūtu sirdsapziņas pārmetumus par to. Es mīlu savu bērnu, bet nejūtos sevi realizējusi, ja dienu pavadu tikai un vienīgi pakārtoti viņam. Turklāt, protams, arī finansiālā puse nav mazsvarīga - es nevaru atļauties nestrādāt. Tiesa, ja mans vīrs pelnītu tā, ka es varētu nepelnīt, kā arī pie tam varētu pāris dienas nedēļā algot aukli, turklāt vēl naudas pietiktu, lai man būtu iespēja mācīties kādos kursos vai piedalīties citās prāta kustināšanas aktivitātēs, tad varbūt es domātu citādi un uz darbu nerautos. :)

Marta, kā tu iesaki ar sevi nodarboties?

SPA, sporta zāle, kursi, ceļojumi, brīvprātīgais darbs - tur visur vajag aukli vai bērnudārzu. Ar gadīgu vai divgadīgu bērnu (pie tam aktīvu) rokās to iespēju "nodarboties ar sevi" paliek stipri mazāk. Labi, ir kino māmiņu seansi. Kaut kādi rotaļu laukumi. Labi, var vasarā braukt uz jūru (ar kādu draudzeni vēl līdzi). Bet kas no tā ietilpst kategorijā "nodarboties ar sevi"? Mājās ar mazo man, sorī, tikvien pietiek, kā cosmo palasīt, kamēr mazais guļ vai retu reizi viens pats spēlējas, un vakarā, kad mazais iemidzis, stundiņu palasīt grāmatu (ilgāk nevaru - zvērīgi gribas gulēt).

Es pat neesmu dzirdējusi par tādām nodarbībām, kur var vienlaicīgi kaut ko apgūt GAN māmiņa, GAN bērns (nu kaut vai kāda cīņa, deja, vai zīmēšana), var tikai māmiņa sēdēt un skatīties, kā darbojas bērns.

Ja palīdz vīrs vai mamma, tad tas jautājums, protams, ir savādāks, bet mammas palīdz ne visiem, un daži vīri daudz strādā.

Es noteikti nedomāju, ka tās dienas tiek aizlaistas zudumā pavisam, loģiski, ka mācot bērnu - tur arī kaut ko dari utt. tas vairāk saistās ar aktīvu dzīvesveidu, ka tajā dienā ir visur pabūts, daudz piedzīvots un tā - tad ir šīs sajūtas, tas ir savādāk ;) katram savs viedoklis, man liekas, ka bērna audzināšana tādu sajūsmu nespēj izraisīt, bet ticu, ka citām spēj.. neviens nav teicis, ka šīs manas domas ir akmenī kaltas, kas zina, kā domāšu pēc gadiem 5 :)