Es neko nezinu par to gadījumu Ventā, bet šis Veinbergas raksts (kas ir vairāk vispārīgs, ne par konkrēto gadījumu) man liekas diezgan reālistisks. Protams, bērna radīšanā piedalās abi un visoptimālākajā variantā, sievietei, izvēloties dzemdēt, būtu jādomā simts soļus uz priekšu par to, vai situācijā, ja aizietu vīrs, viņa spētu bērnu/-us uzturēt viena..bet vai tad mēs tiešām tik aukstasinīgi vienmēr spējam izskaitļot dzīves situācijas? Un Latvijā tā patiešām ir - vairumā gadījumu, vīram aizejot, bērnu audzināšana paliek sievietes ziņā. Viņai ir jāstrādā (līdz ar to jāalgo auklīte, ja nav vecvecāku vai bērnudārzos rindas), jāuztur sevi, bērnus un vēl jāpaspēj izskraidīt pa vecāku sapulcēm, bērnudārzu izlaidumiem, salasīt rudens lapas vizuālās mākslas stundām, atrast pareizo darba burtnīcu grāmatnīcās utt. utjpr. Aizgājušajam bērna tēvam ir viens oficiālais uzdevums - maksāt alimentus, kas bieži vien ir spļāviens jūrā attiecībā pret reālajiem tēriņiem bērnu vajadzībām. Un tad vēl tiek atrasti attaisnojumi - nabadziņam nav oficiālu ienākumu, nevar atrast darbu utt. Kā pieaudzis vīrietis var nespēt nopelnīt tik daudz kā alimentiem, ja viņam nav jāceļas gatavot vēl vienam vai diviem cilvēkiem brokastis no rītiem un vakariņas vakaros, nav jābrauc pakaļ nevienam uz dārziņu, jāpārbauda mājasdarbi un jāmazgā un jāgludina drēbju kalni?! Piedodiet, bet nu kā? Par cik ļoti vājāko dzimumu vēl Latvijā vīrietis tiks mēģināts pataisīt? Un es nedomāju, ka likumdošana ir tik daudz vainīga kā rakstā minētā sabiedrības attieksme pret latviešu sievieti ka visvarošo, pašaizliedzīgo māti, kura ar jebkuru situāciju vienmēr tiks galā.