Saņemties otram bērnam

Pievakare, manai mammai arī ir māsa - 7 gadus vecāka. Lieki teikt, ka viņām vispār nav nekāda kontakta un sapratnes savā starpā. Pāris reizes pat es personīgi, kad biju sīkā saskāros ar mātes māsas vienaldzīgo nedraudzīgo attieksmi un ar to pietika, lai saprastu, ka nekāda radu būšana mums nebūs... Skumji!

Mums gan, paldies dievam, attiecības ir labas, bet tas progress notika samērā nesen, šķiet, kad sasniedzu 18 gadu vecumu. Tad kontaktēšanās kļuva aizraujošāka un strīdu vairs nav. Bērnībā vienkārši katru dienu pa skandālam bija.

Es zinu, ka otrs bērns man būs, bet pirms tam pagaidīšu, lai paaugas pirmais. :) No vienas puses negribas, lai bērniem būtu liela vecumu starpība, bet, no otras puses, gribas, lai puika kļūst kaut cik patstāvīgs un saprātīgs, pirms plānojam otro mazuli. Šobrīd grūtniecības, dzemdību un pirmo bērna mēnešu smagumi jau ir aizmirsušies un noteikti neietekmē manu vēlmi pēc otrā bērna.

Pievakare, manai mammai arī ir māsa - 7 gadus vecāka. Lieki teikt, ka viņām vispār nav nekāda kontakta un sapratnes savā starpā.

7 gadu starpība starp 2 pieaugušiem cilvēkiem ir spļāviens jūrā. Es vēl saprastu, ja runa būtu par 30 gadu starpību. Skaidrs, ka problēmas ir personiskas - vienkārši mēdz būt cilvēki, kuriem nesapas, ne jau saistītas ar gadu starpību.
Man ar vienu no māsām ir tieši šāda gadu starpība (es esmu vecāka). Viņai tagad būs 16 gadi, bet mums jau ir ļoti foršas attiecības. Daudz sarakstāmies, pļāpājam - domāju, ka tad, kad viņa paaugsies, attiecības būs vēl foršākas. Ar otru māsu, kurai tagad ir laikam 9 gadi attiecības gan nav, jo ko man ar tādu bērnu runāt?

Vienam bērnam ir šausmīgi garlaicīgi, kad paaugās.

Es gan tā neteiktu! Kādam varbūt ir garlaicīgi, kādam nav. Man nekad nav gribējies ne brāli, ne māsu. Es esmu vienīgais bērns ģimenē, mana mamma ir vienīgais bērns ģimenē - neatceramies, kad šī iemesla dēļ būtu bijis garlaicīgi.

ja jāsaņemas, tad labāk nevajag, jo tam vēl neesi gatava. priekš kam plānot to, ko pati īsti vēl nevēlies? ar draugu/cītu esi par to runājusi? ko viņš saka? tad, kad atjēgsies un atspersies, tad arī viss notikušais vairāk neliksies tik šausmīgi. man pašai nav bērnu nav. bet, ja es nebūtu pārliecināta par otro, tad tik ļoti nesteigtos..

priekš kam plānot to, ko pati īsti vēl nevēlies?

Man pašai šobrīd tas nav aktuāli :)
Bet, es nezinu, man ir tāda sajūta - kad skatos uz grūtniecēm un pirmā doma, kas iešaujas prātā ir "Ak, nabadzīte ... " Tikai nenosodiet mani :) Es domāju, ka viņas nestādās priekšā uz ko parakstās, kas viņas sagaida... Bet, ja tas ir otrais bērniņš - tad es domāju, kā viņas saņēmās? Un, kad pati piedzemdēju, man tāds respekts pret mammām - viņas taču ir varones!!!
Tas noteikti skan ļoti egoistiski, bet gribas padomāt par sevi... liekas, ar vienu bērnu savu mātes missiju esmu izpildījusi... :)
Bet no otras puses, ja izveidosies attiecības ar vīrieti, kuru ļoti mīlēšu un gribēšu tieši viņa bērnu .... nu, nezinu :) Un vai izdosies nodibināt jaunu ģimeni, ja paziņošu, ka bērnus vairāk nevēlos...? Kā jūs domājat?

Man pašai ir gan brālis, gan māsa, tāpēc arī sev gribētu vismaz 2 bērnus :) Lai gan palasot par grūtniecību, man tā gribēšana pāriet.. es pat vienam bērnam nevaru saņemties. Man bail no pašas grūtniecības, no tās sekām, no tā kā es tikšu galā ar bērniem, kāda mamma būšu.. un godīgi sakot, bail arī no tā, ka uzreiz visa dzīve jāpakārto bērnam, ka tagad viņš būs pirmajā vietā.

Laikam man jāpaaugās prātiņā :D

Man ar māsu ir 9 ar pus gadu starpība.Plēsāmies nenormāli,nu jau ir ok.Lai vai kā,viena es negribētu būt.Māsa/brālis ir vistuvākais cilvēks aiz vecākiem.

Es sev vispār gribētu 3 bērnus, 1 man ir, un tas viss, kas saistīts ar grūtniecību un grūtībām audzināt, mani nav nobiedējis. Gandarījums un prieks par bērnu ir daudz, daudz lielāks. :)
Zinu, ka varētu vēlreiz to pašu atkārtot. :) Jo pēc kāda laika man noteikti gribēsies bēbīti, kad pirmais bērns būs paaudzies.

Vakar tieši redzēju vienu jaunu mammu - viens mazais brauca ar velosipēdu (ap gadi 3, varbūt 4), viens ratiņos un izskatījās, ka viņai ir paliels puncis un būs arī trešais.

Es zinu, ka gribētu 3 bērnus, ja ne pat vairāk, pagaidām ir viens. Ja vajadzētu tikai dzemdēt - man būtu jau pilna māja. :D Gribēju kādreiz ar mazu vecuma starpību bērnus, bet tas būtu reāli tad, ja būtu privātmāja un kā minimums blakus ome vai kāds cits radinieks, kurš palīdz. Nestādos priekšā kā tikt galā ar diviem maziem bērniem, kamēr viens mācās staigāt, otrs tikko piedzimis utt. Mani pagaidām attur tas, ka pirmā grūtniecība nebija tik viegla kā gribētos, daudz laika pavadīju guļot, jo bija šausmīgi nelabi, zems hemoglobīns un galīgs bezspēks. A ko es viena mājās ar lielu punci un hiperaktīvu bērnu darītu, ja pat piecelties no dīvāna normāli nevaru? Jā, nav teikts, ka pārējās grūtniecības būs tādas pašas, bet tomēr. Būs man vairāki bērniņi ar lielāku gadu starpību, arī labi. :) Esmu arī nedaudz savtīga - gribu daudz mazbērnu, tāpēc arī vairākus bērnus daļēji gribu. ;)

Meitenes, dzemdību sāpes nav arguments - lai vairs neradītu bērnus!? :D

Mums ir 1 gada un 7 mēnešu starpība.Viņa bija ļoti ilgi plānota, gaidīta pirmdzimtā, otro bērnu vecāki gribēja tā, lai būtu 3 gadu starpība, bet es kā debesu dāvana nokritu. :D Nu neko, tāpat esmu mīlēta, lolota, lutināta un māsa ir kā daļa no manis, kaut plēsāmies uhh kā vēl pāris gadus atpakaļ. :)

memodel- tad, kad pienāks laiks (ja tāds pienāks), tad uz citām sievietēm stāvoklī nenoraudzīs ar šausmām. tas nav ļauni domāts. bet tad, kad tu patiesi sagribēsi otru bērnu - vai tāpēc, ka ļoti iemīlēsies un gribēsi no tā vīrieša bērnu, vai vnk gribēsi vēl vienu bērniņu, jo ļoti sailgojies pēc tāda maza mazulīša, tad tu aizmirsīsi visas šausmas un šaubas. piemēram, cilvēkiem 10 gadu periodā mainās vispār domas, uzskati, vērtības. varbūt ne ļoti krasi, bet daudzas lietas tavā dzīvē var mainīties. tāpēc, ja tu tagad tu to uztver tik saasināti, tad pagaidi. ja arī vairāk nesanāks bērni, kas par to? tev vismaz viens ir. ir sievietes, kurām vsp nav bērnu. sliktākajā gadījumā kādu bērniņu var adoptēt vai paņemt aizbildniecībā, ja pēc tam būs kādas problēmas un nevarēsi palikt stāvoklī.

Sany, paldies par jauko komentāru :)

Vienam bērnam ir šausmīgi garlaicīgi, kad paaugās.

Lai piedod man mammas,kurām ir viens bērns,bet šim es piekrītu uz visiem 99%. Skatos arī kā tagad ir maniem brāļiem,kur ģimenē katram tikai 1 bērns.

Jā, un viens bērns arī nemāk dalīties, tāds mazs egoistiņš ir, pieradis vienmēr visu dabūt. It kā jau b/d iemācās arī dalīties, bet tas ir citādāk. Divatā ir jautrāk podus gāzt. :) Nu, ja ir radinieki tuvumā, visi kopā dzīvojas, tad tas ir teju kā ar brāli vai māsu, bet, ja nav tādu mazu radinieciņu, tad bērns aug viens...

Nu, manējais ir tāds eksemplārs, kurš viņa klātbūtnē pat neļauj sarunāties ar citiem bērniem :D Nez, vai viņš būtu sajūsmā par māsu vai brāli :D

Dzemdību sāpes aizmirstas, nesāp taču pēc dzemdībām visu atlikušo mūžu. :) Vismaz man liekas, ka sāpes ir tā vērtas, lai varētu turēt rokās mazo cilvēciņu.

Jā, un viens bērns arī nemāk dalīties, tāds mazs egoistiņš ir, pieradis vienmēr visu dabūt.

Pff, kādas muļķības! Man ir brālēns un māsīca, respektīvi, brālis un māsa, tgd viņu tētis ir uz gultas, pēc smagas operācijas, nezina kas un kā būs, smagi. Visu dara tikai un vienīgi māsa, brālis uzskata, ka nekas nav jādara, ir taču māsa!
Tajā pašā laikā, mani vecāki zina, ka viņiem esmu tikai es uz ko paļauties, kā saka - būs, būs; nebūs, nebūs. Man vienmēr ir mācīts dalīties, un egoiste es nu noteikti neesmu. Drīzāk tie kas ir 2 vai vairāk, negrib vēlāk, lai ko atņem, tāpēc nedalās un ir tādi paši kā "mēs, kas ir vienīgie ģimenē. "

ā, un piekritīšu Librai, ka man nekad nav bijis garlaicīgi, man bija un ir draudzenes, kas man tāpat gluži kā māsas ir, tā kā, nu nav tā. Labāk izaudzināt 1 bērnu labi un kārtīgi par cilvēku, nekā veselu bērnudārzu, bet kā..