Nav bildinaajuma

Jackie, bet ne jau visi grib iekarot to pasauli vai kljuut par kaut ko. Varbuut kaadas lielaakaa laime ir audzinaat beernus, sagadiit viiru no darba.

+++

Daudzām bērni ir daudz svarīgāki par karjeras taisīšanu un pilnveidošanos (tās, kurām ir bērni, sapratīs).

Manuprāt, laulības ir loģisks nākamais solis attiecībās, negribētu būt n-tos gadus draudzenes statusā.

jackie, 30-40 gados lielakoties visiem sakarigajiem viriesiem ir berni sieva. tadi, kas pasi neko nezin, ir skirti...iegrabties tik var un pec tam nebrinities par problemam attiecibas.

nu es personīgi zinu pāri, kurš pēc 7/8 kopā būšanas gadiem apprecējās. katram savs laiks. ir kas neprecas. nu es personīgi negaidītu gadu desmitus.
es arī varu ēst vienas un tās pašas kotletes. cilvēki ir pārāk slinki, lai mainītu ko savās attiecībās un tāpēc vieglāk ar kko sameklēt citur. ja būs pašiem viss ok, nedomāju, ka būs vēlme skriet pie citiem/ām.
manuprāt, ja vīrietis mīl tā pa īsta, tad negaidīs 20 gadus, lai bildinātu. vienīgais viņš var sabremzēties tad, ja ir kādi gadi 20. protams, tas daudziem nav šķērslis, bet vēl lielāku daļu tas biedētu. arī mani 20 gados laulība biedēja, bet tagad vairs nebiedē.

Mēs bijām kopā 7 gadus. Es precēties negribēju, jo nevēlējos veidot ģimeni ar šo cilvēku. Paliku stāvoklī (diemžēl kontracepcija pievīla) un pati uzstāju uz kāzām, jo uzskatu, ka bērnam jādzimst laulībā. Viņš kaut ko vēl mēģināja spirināties pretī, uz ko es atbildēju - ja Tu mani neprecēsi, es atradīšu vīrieti, kurš mani apprecēs arī stāvoklī. Arguments nostrādāja. Diemžēl laulība neiturēja ilgāk par pus otru gadu. Izķīrāmies.

Nebūtu ar mieru būt kopā gadiem tikai draudzenes statusā. Bet, ja citi pāri tā jūtas laimīgi - ABI -, tad viss ir kārtībā. Problēma ir tad, ja viens grib precēties, bet otrs kategoriski atsakās. Tās gan es uzskatu par neveiksmīgām attiecībām.

Māsīca apprecējās pēc kādu 6 vai 7 gadu kopā būšanas,, bet bildināta tika laikam pēc 2 gadiem. Nezinu, kāpēc tik ilgi gaidīja līdz kāzām.

memodel- ļoti labs sliktais piemērs.

Tad man skaitās neveiksmīgas attiecības... cik pozitīvi sākta 1diena :(

kordelia, es nezinu, tas Tev jāzina pašai.

Bet zinu, ka nekad nebūtu ar mieru visu mūžu nodzīvot kā draudzene. Man ir kursabiedrene, kas ir kopā ar vīrieti, kuram aiz mugura sir škirta laulība un bērniņš. Viņš arī saka, ka vairs nekad neprecēsies. Pagaidām viņi ir kopā, bet meitene ir nelaimīga, jo grib kāzas, balto kleitu. galu galā - grib būt sieva. Nedomāju, ka tādas attiecības var būt ilgstošas - vai nu vīrietis pārdomā, vai sieviete aiziet. Jo samierināties ar to un būt nelaimīgai it kā jau arī nav vērts.

Dzīvot neprecēti var, bet tikai tad, ja tas der abiem.

kordelia, mēs ar tevi vienā bariņā. Agrāk es tik traki necepos par tām kāzām, jo likās nu vēl jau laiks ir, kur steigties un tā tālāk. Bet jo vairāk gadi iet, jo lielākā izmisumā krītu un biežāk arī skandēju par kāzām. Bet tā kā mans vīrietis ir tāds, kurš nekad nedarīs to, ko viņam liek, bet darīs tikai tad, ja pats gribēs, tad mana skandēšana vēl vairāk attālina to brīdi. Ja es varētu noturēties un gadu vispār nevienu reizi neieminēties par kāzām, man liekas, ka tas notiktu. Bet kā lai to izdara??? :D Sev mēlē visu laiku laikam jākož

Es esmu draudzenes statusā jau pāri 4,5 gadiem un atdzīšos, jā, es gribu ko vairāk.
ne jau uzreiz kāzas, bet vismaz to bildinājumu, lai būtu tā sajūta, ka viss jo projām ir tā, kā tam vajadzētu būt, un, ka viņš tiešām grib kaut ko vairāk ne tikai draudzību/mīlestību/attiecības, kādas ir pašlaik :)

esmu ar savu draugu jau 6 gadus. Viņs pats nebildina, bet arī neprētojas kāzām (piemēram, kad es sāku, ka draudzeni bildināja draugs - viņs sāka, ka mēs varam rīt iesniegt dokumentus un apprecēties). Bet nu man jau gribās, lai viss būtu romantiskāk.
Kāzas pagaidam negribu, jo es gribu, lai viss būtu super-forši, bet tādas naudas mums pagaidam nav. Arī ne parak gribu prēcēties, jo pēc tam jau visi gaidīs nākamo soli - bērnu, kuram es galīgi neesmu gatava.

Mani apmierina draudzenes statuss (pagaidam) un es neuzskatu neko kriminālu ilgās attiecībās, kuras nebeidzas ar kāzām. Manuprāt, stulbāk ir apprecēties pēc 2 gadiem un izšķīrties pēc vel 2 gadiem, nekā ilgi gaidīt bildinājumu.

Daudzām bērni ir daudz svarīgāki par karjeras taisīšanu un pilnveidošanos (tās, kurām ir bērni, sapratīs).

Tas ir ļoti skumji, ka VISA dzīve tiek atdota bērniem. Kaut kas ir jāpatur arī sev, kā tīri personībai. Un ne visas, kurām ir bērni, aizmirst par saviem sapņiem un sevis pilnveidošanu. :)

koredeli un nika ir 2 meitenes, kuras lasot aizķērušās atmiņā kā nelaimīgas, rūgtuma pildītas otrās pusītes, kuras draugi īsti neciena... Piedodiet, ja kļūdos, neesmu te kādu aizvainot. Ceru, ka jums viss izdosies! ;)

tulīt būs 4 gadi kopš dzīvoju kopā ar savējo,bet laikam esmu tāda stulbene ,kas negrib precēties..:D-man ir labi tā pat.. :D piedāvājujms nāk ik pa laikam,bet es vislaik saku-davai nogaidīsim..:D

kordelia- veiksmīgas attiecības nemēra pēc tā, vai pāris ir precējies vai nē. kāpēc tu tik ļoti pakļaujies sabiedrības spiedienam? ja tagad visas bļautu, ka neprecēties ir tikai forši un ka laulība tikai sabojā attiecības, tu droši vien bļautu līdzi un domātu, cik tev foršas attiecības.

Es gan sapņoju par kāzām, ne par pašu kāzu procesu, bet par to, kad būšu sieviņa, kaut gan draugs jau tagad mani reizi pa reizei tā sauc.:) esmu jauna, bet ja mani jau bildinātu, es laikam piekristu, jo tiešām jūtos laimīga ar viņu, pie tam es nebaidos no bērniem, es vēlos sev maziņo, pat vairākus.:D Mana mamma jau bija precējusies manā vecumā. :D

Precēties, protams, ir forši un es nenoliedzu laulību, bet par to priviliģēto un īpašo sievas statusu, kas nav draudzenei - muļķības!
Ir divi varianti - vai vīrietis sievieti mīl un ciena, vai nemīl un neciena. Pirmajā gadījumā ir vienalga, vai viņa ir sieva vai draudzene, viņa jebkurā gadījumā būs mīļotā sieviete ar visām no tā izrietošajām pozitīvajām lietām, otrajā gadījumā - nu tikai nevajag teikt, ka gredzens pirkstā kādu ir atturējis no laišanas pa kreisi, melošanas, sliktas izturēšanās un tādām lietām! Būtība nav gredzenā, būtība ir tajā, kas notiek vīrieša galvā. Protams, ir skaisti, kad pāris apprecas, dzīvo laulībā. Bet precēšanās nebūt nenozīmē dzīvi kā pasakā. Tāpēc piekrītu te iepriekš rakstītajai frāzei, ka māka nav apprecēties, māka ir sadzīvot.
Reāli vienīgā sievas priekšrocība ir tikt pie mantojuma, šķiršanās gadījumā likumīgi iegūt kaut kādu mantu un slimnīcā tikt pie vīra kā ģimenes loceklim, kad citus var neielaist.

Esmu bildināta, pazīstot savu vīrieti mazāk kā 9 mēnešus, jo viņš ļoti grib ģimeni. Pati gan esmu cilvēks, kuram ļoti grūti pieņemt pārmaiņas, tāpēc arī es attiecībās esmu tā, kura "neiespringst" uz to, ka laiks iet, bet statuss nemainās. Varētu 5-8 gadus mierīgi draudzenes statusā būt, jo man kāzām noteikti sekos bērni, kuru audzināšanai un arī iznēsāšanai esmu par "zaļu".

Manuprat, mulkigi ir uzskatit, ja neprec-tatad nemil.
Labak nodzivot 10 gadus nepreceteim, neka appreceties pec pusgada-gada pazisanas.

Dzīvot neprecēti var, bet tikai tad, ja tas der abiem.

+