Jā, tieši tā es jūtos. Nav nekas liels un briesmīgs, bet rīt literatūras eksāmens, jā, man nav nekas sagatavots, nav stāstījums uztaisīts, es vienkārši nespēju tikt galā, lasu tās grāmatas fragmentus, jūtu teksts ko rakstu ir bērnudārza līmenī, neticu ka varēšu to visu iemācīties un atcerēties. varu jau izstāstīt, bet kāda jēga stāstīt tādu bērnudārza līmeni?! gribas visam atmest ar roku, sevi nosaukt par stulbu un slinku kazu. nesaprotu kas man ir uznācis, tas eksāmens vispār nekam tālāk nebūs vajadzīgs, skolā literatūrā pelnīju labas atzīmes, varbūt tāpēc tāds spiediens, bet es tiešām nespēju iebraukt lugās, nesaprotu kāpēc man jāanalizē tēzes kurās viss ir skaidri pateikts un kurās es varu pastāstīt notikumus no grāmatas, bet KO VĒL? ko viņi grib?! paldies par dusmu izlikšanu, saprotu, ka pati stulba un slinķe, bet es rakstot to mēslu tā uzvilkos un asaras saskrēja acīs ka tik turies.. varbūt vēl kāda saprot ko man vispār tur vajag rakstīt - liet ūdeni apkārt savai tēzei kurā ir izteikts apgalvojums?