Briedums

Apprecējos, kad man bija 22 gadi. Vīru mīlu, cienu, esmu viņam uzticīga.

Manuprāt, tas daļēji ir atkarīgs no vecuma.. daļēji no cilvēka..
Protams, bieži vien no 19 gadīgas meitenes nevar sagaidīt 25 gadīgo attieksmi..
Bet arvien lielāku lomu spēlē cilvēciskais faktors.. mūsdienās daļai ir mainījušās vērtību skalas, attieksme pret daudzām lietām..

Man tā jau bija 17 gadu vecumā. Izveidojās attiecības un man pietika ar vienu cilvēku sev blakus. Nevajadzēja nevienu citu. Ja viņš arī būtu dzīvojis ar šādu moto, būtu kopā vēl šodien. Bet tagad atkal esmu citās attiecībās un arī - apsolos būt uzticīga vienam.

Domāju, ka tas no rakstura atkarīgs, no paša cilvēka, nevis gadiem :) citi nekad nenobriest tādā jēdzienā. Skraida tik apkārt pie viena, pie otra..

Protams, atkarīgs no cilvēka.
Cits var būt nobriedis 20 gados, a citi 30 gados vēl tādi-nekādi...

Labi, ja satiekas divi līdzīgi domājoši , nevis pilnīgi pretstati attiecībā uz šo jautājumu.

Tu joprojām pārdzīvo par tām 3 mēnešu ilgajām attiecībām? Labāk sesijai pagatavojies :)

Nē, nē. Man tikai tādas rīta pārdomas uznāca brokastojot! :D

Hmmm...
Nu es laikam 23 gados nobriedu, bet ja nebūtu satikusi savi īsto vīrieti... kas to lai zin :D

man liekas, ka esmu nobriedusi par daudz jau, iekšēji kkāda veca večiņa, nevis jauna meitene. tieši šī iemesla pēc man vispār neviens neieinteresē, zīdaiņi ir lielākā daļa. :)

Es laikam agrais bērns, jau kopš pirmajās īstajām attiecībām bija pa nopietnam kas bija 15-16 gadu vecumā, kuras bija pāri 3 gadiem, nekad neesmu varējusi iedomāties ka būtu tāda kas skrien apkārt kā traka :D

Perversā
Tur nu es tev piekrītu :D
Man arī bija grūti atrast normālu vīrieti - tāpēc arī nemeklēju - pats uzradās :D

Man šķiet, ka sievietes nobriest daudz ātrāk kā vīrieši. Bieži vien meitene jau 20 gados ir gatava laulībām, kamēr vīrieši vien sasniedzot 30 gadu slieksni, sāk domāt par ģimeni. Tieši šā iemesla dēļ es uz jaunākiem neskatos. :)

Vecums un gadi šeit patiešām nav iemesls. Viss ir atkarīgs ne tikai no brieduma, bet arī no tā cik mēs pieķeramies klāt otram cilvēkam. Neskaitāmas rezes esmu dzirdējusi, ka 12 gados nekādu mīlestību nevar sajust, taču esmu to sajutusi, pret puisi, kuru biju kopā 1 gadu. Ja puisis būtu nobriedušāks, tad arī manas attiecības ar viņu būtu vēl aiz vien.

Ir pagājusši 5.gadi, nesen no zināmiem cilvēkiem dzirdēju, ka viņš uzskata, kas esmu bijusi vispatīkamākā meitene, ko viņš ir saticis. Un iedomājaties, pēc tik ilgiem gadiem satikšu 2 puišus kuriem es patiešām ļoti patīku jau no tā brīža, kad iepazinu. Taču vai es pie sava bijušā patiešām gribu atgriesties? tās visas sāpes, tas viss kas bijis, nē, es to vairs nevēlos piedzīvot. Bet varbūt tieši viņš man iemācīja nobriest? Ja nebūtu bijis viņš, nedomāju, ka savos 17gados man būtu tik nopietna attieksme pret attiecībām. Pa šiem gadiem ir bijis tikai vēl 1 puisis, kuru biju satikusi un vēlējos saglabāt sev blakus, bet viņš bija melojis ne tikai man, bet izrādas arī savai draudzenei, taču nekas nebija aizgājis tik tālu, lai būtu grūti aizmirst viņu.

Man šķiet, ka jebkura sieviete grib sev blakus vīrieti priekš nopietnām attiecībām. Un kad tas neizdodas ar pirmo vīrieti tad iespējams metas no vienām attiecībām uz otrām.

es attiecības uztveru ļoti nopietni diemzēļ un nespēju tā čiki briki ar kādu tikai satitkies izklaides pēc. kādam vienmēr sāpēs, visbiezāk tam puisim, ar kuru esmu kopā. tāpēc ne ar vienu neko nedaru, ja jūtu, ka ar viņu nemaz neko nevēlos...ai smaga tēma vispār. bet lieliskas attiecības arī spēj izjukt tā dēļ, ka cilvēks nobīstas no tā, respektīvi, nav nobriedis...varbūt iedomājas vēl izskrieties ar citām un pēc laika tikai saprast, ka kko sakarīgu palaidis garām, bet nu...

vēlmei pēc nopietnām attiecībām ir sakars ar fizioloģiju nevis psiholoģisku briedumu. sievietēm 20 gados vnk ir ļoti zema seksualitāte, bet sabiedrības spiediena, normu dēļ ir vēlme atrast partneri, tādēļ vairāk domā par nopietnām attiecībām. vīriešiem tas pats ir ap 30-40 gadiem, kad pazeminās seksualitāte.

Man viss forši! Esmu nobriedusi un man tas patīk! Uzņemos abildību pār savu un dzīvesbiera dzīvi uz visiem 100

Lai neiesienas "vārdiem piesieties gribētājas" ar to, ka rakstīju uzņemos atbildību arī par dzīvesbiedra dzīvi tādā ziņā, ka rūpējos par viņu, atbalstu, utt... bla bla bla

principā, manurpāt, vislābākais sabiedrības modelis būtu, kad 20 gadīgas sievietes precētos, veidotu nopietnas attiecības ar 40 gadīgiem vīriešiem, viņi uztaisītu bērnus un pēc tam kad sievietēm paliktu 35+ viņas sāktu salaist ar 20 gadīgiem zēniem. un kad šiem zēniem paliktu 40 viņi precētu 20 gadīgas sievietes. un tā pa apli. tas būtu vislābāk no bioloģijas un psiholoģijas viedokļa.

Perversā, saprotu Tevi, jo šķiet, ka man ir bijusi līdzīga pieredze kā Tev :)

Salaveci, psiholoģija un fizioloģija ir dziļi saistīta tās pamatos. Nevajag fizioloģiju saistīt tikai un vienīgi ar seksu, jo tajā ietilpst arī mīlestība. Viss tāpat iet caur centrālo nervu sistēmu un cik ''augstu'' iet, vai tikai līdz hipotalāmam vai līdz garozai, ir atkarīgs no mums pašiem. Tā teikt spēja mīlēt ir atkarīga no mums pašiem.