Nezinu vai īsto sadaļu izvēlējos, bet...
Mēgināšu īsumā... Mēs ar draugu esam kopā jau 3 gadus, ir nenormāli daudz skaistu un foršu brīžu pavadīts kopā, un ne tikai viegli ir gājis, ir bijis arī daudz pārbaudījumu. Ir sajūta, ka man vajag vienīgi viņu. Viss ir tik nopietni, ka plānā ir mazulīts, bet...
Es netieku galā ar savu uzmanības trūkumu... man pietrūkst uzmanības, dāvanu, romantisku vakaru, ko viņš saorganizē, ziedu un pārsteigumu... Kas no sākuma bija, bet tagad vispār nav... Lai neliktos, ka esmu izlutināta kaza- es runāju par dāvaniņu uz dzimšanasdienu, pļavā noplūktu ziediņu, bez iemesla apskāviena, skūpsta...
Un ik pa laikam, kad man "sakāpj", es sarīkoju skandālu, un tad iet vaļā pārmetumi uz abām pusēm... un tas nav vnk kašķis, gandrīz vienmēr tas beidzas ar vārdu "šķiramies". Un es atkal pielienu uz vēdera...
Es gribu tikt galā ar sevi... Es negribu viņu zaudēt... Un man ir pašai apnikuši līdz nelabumam šie strīdi, jo tie tāpat neko neuzlabo... Esmu mēginājusi iet prom no mājām uz veikalu, iziet vakarā paskriet, bet tas viss tikai atliek šo nepatīkamo strīdu... Cilvēki taču mēdz mainīties, pielāgoties, kāpēc man nesanāk paklusēt???
p.s. varbūt jau par vēlu lūdzu palīdzību, jo vakar atkal uznāca, un bij strīds, kurš nu šoreiz jau beidzās ar - rīt manis te vairs nebūs... takā sēžu darbā un gaidu, kas nu būs vakarā??? Jūtos pavisam sūdīgi...