Vai arī jums ir bail?

Vēl turpinot par baiļu tēmu - man ir bail,ka man varētu kaut kas notikt dzemdībās un man varētu būt slims bērns. Esmu jocīga, bet ļoti baidos no tā. Vēl nesen skatījos labdarības raidījumu,kur tie slimie bērniņi, negribu,lai kaut kas tāds notiek ar manu bērnu. Reizēm liekas,ka tāpēc pat negribētu bērnu, jo nav garantijas,ka dzīve(liktenis, Dievs) dos veselu bērniņu!

Es pieturos pie teiciena - no kā ļoti baidās, to arī dabūsi. Bet, jā, grūtniecības laikā arī baiļojos par mazo. Taču viss bija un ir kārtībā. Baidīties nevajag, it īpaši, ja ārsts tam nav devis iemeslu.

Nebaidos, bet reizēm nemierīga jūtos, kad kāds mīļais ceļojumā, tālāk aizbraucis, lido, utt.

es baidos par savu veselību. zinu, ka tā ir kaut kāda neiroze, jo gluži normāli tas nav.

Man laikam ar sevi jāpastrādā ar tām bailēm. Negribas tā dzīvot. Tikai kā,lai tiek tam pāri?

Īsto tēmu izlasīju, iegruzīja vēl vairāk.

Man ir bail par sevi un apkārt esošajiem, risinājums - nedomāt par to, kas būs un kas notiks.

Es domāju, ka tās bailes par tuvinieka nāvi ir īpaši izteiktas, ja neviens patiesi tuvs nav nomiris.
Es esmu piedzīvojusi daudz bēres, nāves. Esmu tā teikt pieradusi, lai cik skumji nebūtu. No tuvinieku nāvēm nebaidos.
Par bērniņu gan, ļoti gribu sev daudzbērnu ģimeni, bet baidos.

man ir bail par to,ka varētu nomirt mans tuvinieks, draugs. Saprotu,ka mani vecāki,vecvecāki nedzīvos mūžīgi, bet man ir ļoti bail. Dažkārt sadomājos tik ļoti,ka asaras jau nāk.

man ir bail,ka man varētu kaut kas notikt dzemdībās un man varētu būt slims bērns

+++

Man ir bail pašai nomirt. Tā ir jau kopš sevi atceros. Mēģinu iedomāties, kā es jutīšos, kad neko nejutīšu, kad manis nebūs. Nevarēšu padomāt, nebūs ne tikai fiziskā ķermeņa, bet arī garīgā. Ehh, nemāku izstāstīt... katru reizi, kad tā sadomājos, uznāk raudiens. :/

Man ir bail no tā, ka varētu sākties karš. Stundām varu domāt scenārijus, kā mēģināt izdzīvot.

žizele - ja Tev tas palīdz, mēs visi esam mūžīgas būtnes, kas ik pa laikam nomaina ķermeņus. Nāve, kā tāda, nepastāv, tā ir ķermeņa nomaiņa, gars (dvēsele) paliek smalkajā pasaulē un pats izvēlas, kad iemiesosies tālāk - tā kā par to nebēdā :) vismaz mani tas nomierina

Jā, ja nāve ir piedzīvota, katru nākamo ir vieglāk pārdzīvot.

Man ir daļēji bail. Par savu nāvi noteikti nē, drīzāk par sevi varētu baidīties, ka notiks kaut kas slikts un palikšu invalīds. Mirt man pašai manā izpratnē ir daudz vieglāk kā atlikušo dzīvi mocīties..
Par vecāku, māsas un tuvāko draugu nāvi - ikdienā par to nedomāju, tomēr ir situācijas, piemēram, kad mani vecāki brauc prom no valsts, un šad tad, jo īpaši pirmajā naktī, iezogas nelāgas domas. Par draugiem esmu baidījusies sakarā ar pašnāvības mēģinājumiem, jo vienreiz bija kāds notikums uz to pusi un, lai gan sen ar to cilvēku nekontaktējos, bet, kad man citi ilgstoši neatbild, tad arī iezogas nepatīkamas sajūtas.
Par bērnu nebaidos, jo savā dzīvē nesaskatu šo notikumu vēl tik tuvu, bet ka būs vēlāk - nezinu. Bet vispār centīšos arī nebaidīties, jo, manuprāt, šādi uztraukumi varētu arī novest visu pie negatīvā rezultāta, jo stress ar grūtniecību neiet kopā.

laimes meita - piekrītu. Man tiešām ir tā,ka neviens ļoti tuvs cilvēks nav nomiris, varbūt tāpēc arī baidos. Centīšos sevi kaut kā savākt, saņemt rokās.

Es ari vienmer loti uztraucos par tuvajiem cilvekiem un bailjojos.
Un man ari dazreiz ir loti bail par sevim, un vispar esmu bailigs cilveks un kaut ka gribetos to parvaret un dzivot vieglak.

Poppy - interesanti, nebiju to vēl dzirdējusi :) tā gan varētu būt

žizele - ja Tev tas palīdz, mēs visi esam mūžīgas būtnes, kas ik pa laikam nomaina ķermeņus. Nāve, kā tāda, nepastāv, tā ir ķermeņa nomaiņa, gars (dvēsele) paliek smalkajā pasaulē un pats izvēlas, kad iemiesosies tālāk - tā kā par to nebēdā vismaz mani tas nomierina

Šim gan es neticu.

Es īpaši ne par ko tādu nedomāju. Ir bijušas reizes, kad, piemēram, vecāki kaut kur aizkavējušies, un es uzreiz domāju, vai nav kas slikts noticis. Par vecomammu reizēm aizdomājos, viņai jau vecums tomēr. Bet es parasti cenšos tādas domas ātri atvairīt.
Par slimiem bērniem es vispār negribu domāt. It sevišķi grūtniecības laikā noteikti par to izvairītos domāt.

Ja,es sākšu rakstīt visu no kā man ir bail,tad cosmo serveris uzkārsies. :D

Precizēšu - ar nāvi domāju aiziešanu kādas smagas slimības dēļ vai jau vecumā, kad tas ir saprotami. Ar katru reizi jautājums Kāpēc?, galvā skan arvien klusāk, jo tā vienkārši ir, nedzīvojam mūžīgi, noslēgums tiek pieņemts kā negrozāms.

Ak Kungs, ja es bedatos par katru teoretiski iespejamo nelaimi, tur jau butu janem ziepes un strikis!

tatler - es ieteiktu tev sim cilvekam, domaas, nosutit pozitivas domas un , varbut pat, noskaitit teevreizi.