Ko jūs darat tādā brīdī, kad atskāršat, ka vienīgais cilvēks, kuru jūs visvairāk ienīstat esat jūs pats ? Varētu tiešām nosaukt sevi par vislielāko neveiksminieci, vienmēr domāju, ka pēc nākamā kritiena mani sagaidīs kaut kas labs, bet nekā. Manas neveiksmes turpinās jau divas gadus, ar katru brīdi sāk šķist, ka neveiksminiece būšu visu atlikušo mūžu. Un tad es sāku domāt, vai vispār ir jēga dzīvot - tikai tādēļ, lai sevi mocītu, sāpinātu, lai ik pēc katra kritiena, lietu asaras ?
Es domāju, ka tā jau vairāk nav dzīve. Pats galvenais, ka vienmēr, kad notiek kaut kas slikts gribas sev izdarīt sāpes, ceru, ka saprotat par, ko runāju, bet neko tādu nekad neesmu darījusi un netaisos darīt, bet tās ir pirmās domas, kas man ienāk prātā, jo tajā brīdī sāp ļoti morāli...
Jau brīdi atpakaļ, man šķita, ka spēšu ar visu samierināties, bet pēc šī nezinu, vai atkal spēšu skatīties uz priekšu. Sāp arī tāpēc, ka paskatoties apkārt visi ir tik laimīgi, ir daži, kuriem tiešām ļoti veicas, bet mana veiksme mani ir pametusi...
Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tiešām ir iemesls dusmoties ir tāds, ka - vienalga, cik ļoti es censtos, cītīgi strādātu, domātu, kā ir labāk, nekas pilnīgi neatmaksājas. Nav nekādu plusu.
Viens cilvēks, man kādreiz teica : " Tas viss, meitēn, atmaksāsies, tu redzēsi", bet tagad es ļoti šaubos par to.
Bailes ir no tā, ka tūlīt būs nākamais kritiens, vienalga, vai es būtu darījusi visu, kas manos spēkos vai nē . No tā tiešām ir bailes, jo zini, ka iespējams tev nāksies rēķināties ar nākamo sitienu.
Gribēju kādam to uzticētēt, šoreiz tas ir cosmo...
129
