Cilvēki vispār ļoti vāji apzinās, cik bērns ir milzīga atbildība, kur nu vēl to, kādā pasaulē viņam būs jādzīvo. Jo ir, kā ir - zeme nav tā labākā vieta, kur būt. Ir brīnišķīgi, ir skaisti, bet ja grib būt godīgs - viss ir pilns arī ar iznīcību, šausmām, debīlismu. Varbūt tāpēc arī tas skaistums ir tik trausls un brīnumains, bet tādām mūžīgām būtnēm redzēt, ka viss visu laiku apkārt mirst, ir ļoti skumji. Jo tā tas vienkārši ir, bija un būs vēl trakāk. Civēki vairojas nesankcionēti kā siļķes, vispār bez apjēgas, ka paši ir dzimuši idioti, kuri nebūs spējīgi laist pasaulē un izaudzināt kvalitatīvus pēcnācējus. Jo par civēku diemžēl nepiedzimst. Par to kļūst. Un ļoti bieži tas tieši tā arī ir - jo trulāka mātīte un tēviņš, jo vairāk biomasas viņi saražo. Jo viņi vienkārši nedomā par to, kur, kā augs šī dzīvība.