Es nenopietni meklēju no marta/aprīļa. Nopietni no maija sākuma un man jau no tā marta aprīļa ir pofig, rupji sakot, virsstundas kategoriski nesēžu, katru dienu eju ātrāk. Darba laikā 1,5 - 2h pusdienlaiki. Eju uz intervijām darba laikā.
Ar domu, ka tas ir viss tas, ko es savā gada skriešanā un dzīšanās pakaļ labākajam esmu palaidusi garām, ja jau priekšnieks nenovērtē, tad man arī nevajag.
Bet stulbākais ir tas, ka man tagad jāgatavo liels plāns līdz gada beigām un visu laiku sēž tā doma, nafig es to daru, nafig man to vajag, man tāpat nesamaksās par šo :D
Atvainojos par saviem prastajiem vārdiem :)