Nezin par citiem, bet par sevi pastāstīt varu.
Vienmēr esmu zinājis, ka pienāks diena, kad apprecēšos baznīcā un kļūšu par vīru. Un vienmēr esmu zinājis, ka solījumus, ko došu savai sievai, turēšu, lai ko tas man maksātu. Un man būs tikai viena sieva. Tāpēc pieeju tai lietai ļooooti nopietni (iespējams, pat pārāk nopietni), un tāpēc vēl līdz šim neesmu apprecējies. Vēl nevienās attiecībās neesmu nonācis līdz pārliecībai, ka vēlos attiecīgo sievieti sev blakus visu atlikušo dzīvi .. un tieši tas man ir svarīgs.
Bet uzskatu, ka ģimene ir svēta un, īstenībā, vienīgā patiesā vērtība pasaulē - viss pārējais ir relatīvs.
Es neesmu nobijies no savas brīvības zaudēšanas vai atbildības nastas, ko prasa ģimene, tomēr ne jau kurai katrai var no sirds pateikt tos vārdus un zvērastus. Un, ja nevar pateikt no sirds, tad tas viss zaudē jēgu.