Bailes

Ar tādiem vecākiem īsti nevar parunāt. Kāmēr tiek darīt pa prātam daudz maz klusums, bet kad pretēji - nāve. Man joprojām ir iekšā tā dusma, ka mammas dēļ savā ''bērnības posmā'' nedarīju līdz galam tik daudz lietas, jo azarts tika nodzēsts ar nicinājumu. Bonusā vēl vēlāk pārmeta par to ka netika darīts. Apgrieztā psiholoģija.
Aizmuku no mājām uz augstskolu, kas ir tālu prom, tagad ir doma mukt uz ārzemēm, bet bišķi kremt tas viss, ka nav tas vecāku atbalsts.

Jums brāļu, māsu nav? Tuvi radinieki? Man tā būtu traģēdija, ja vecāki mani neatbalstītu :(

Man ir 18, savādāk nemaz nebūtu runas par studijām un jā, murgaini rakstu, bet tas laikam atspoguļo to, kā jūtos..
Cik saprotu, viņi vēlas, lai studēju savas pilsētas augstskolā. Bet man tas nozīmētu, ka dzīvošu mājās. Viņi prasa kāpēc negribu te. Nevaru taču pateikt, ka negribu dzīvot mājās pie viņiem...

Man bij bail teikkt bakalaura atzimi. Vinja bij parak labba ka pashai shokks bija. Biju domajusi ka izgaaziishos. Parejo ja vajjag pajautatt jautaju caur pukjeem,vaii nogaidu kaadd attieciga temma nejaushhi ta starpcitu oajautaju

Kas par pilsētu? Pagaidām labāk koncentrējies, kāu augstskolu vēlies. Citādi ja aiziesi studēt, to kas ne visai saista, vai neesi pārliecināta vēl iestāsies motivācijas trūkums uz darbu rakstīšanu un būs cauri.

CubaLibre, mana mamma ir saprotoša, protams, pašai sajūta nebija foršākā, taču neviens pārmetums utml. nebija. Viņa arī zina iemeslus, kāpēc tā notika.

Vecāki par mani visu zin, gandrīz visu. Jo pati visu izstāstu. Nekas, ka viņi man to neprasa, es vienkārši izstāstu. Sākot ar to kā gāja ballē, beidzot ar kaut kādām sliktām attiecībām ar draugiem, savus kompleksus. Īsāk sakot izkratu sirdi pilnībā, jo draugi parasti mani nesaprot. Finansiālu atbalstu gan neprasu.
Attiecības uzlabojās, kad pārvācos studiju dēļ, jo izbraukāt ir grūti, atradu darbu uz pusslodzi. Paši vecāki savā starpā bieži kašķējas, bet tad, kad pa brīvdienām braucu mājās, tēvs pilnīgi ar mašīnu piebrauc pie stacijas, kaut gan tur pat nav kilometra attālums. Kad ģimeni skar kaut kādas problēmas, tad beidzot pielec pats galvenais, cik svarīgi ir turēties kopā.
Vidusskolas laikos mamma izpleta acis pa 5 kapeikām, izdzirdot to, ka studiju laikos visdrīzāk vēlēšos dzīvot kojās. Vecāki savas bailes un bažas par bērnu mēdz izrādīt ļoti interesantos veidos. Pat nevajadzīgos strīdos.

Ir māsas. Vecākā mani saprot. Pati prom Rīgā tagad. Vispār varu tagad pasriedelēt. Viņai nekad nebija puiša vidusskolā. Vienmēr labi mācījās, mājās dzīvojās. Tagad ir puisis, pirmais, jau 4
gadi kopā. Šķiet viņa pilnīgi nespēj par sevi pastāvēt. Viņš viņu komandē, viņam labi padodas runāt, tā, ka nespēj neko viņam atbildēt. Šķiet viņa jūtas labi. Puisis labi izturas, uztur daļēji, bet viņa neko viņam daudz neprasa. Dzīvo mājās, taisa ēst. Draudzeņu praktiski nav, arī hobiju. Tagad kanapi mācības velk, tūlīt beigs. Aizbraucu pie viņas ciemos padzīvot, reāli gribas viņai pateikt, lai taču pastāv par sevi. Šis viņai pārmet, ka pat plīti pareizi ieslēgt nespēj, bet viņa tikai piekrīt.
Tagad pati neesmu labāka. Galvā sadomāju baigos tekstus ko teikši. Beigās sēžu klusēdama...

Personības veidošanos varēja ietekmēt audzināšana, jo mājās viņa arī vienmēr pakļāvās vecākiem vai arī raksturs katram cilvēkam ir iedzimts. tik daudz jautājumu rodas

Cik saprotu, viņi vēlas, lai studēju savas pilsētas augstskolā. Bet man tas nozīmētu, ka dzīvošu mājās. Viņi prasa kāpēc negribu te. Nevaru taču pateikt, ka negribu dzīvot mājās pie viņiem...

Pasaki, ka nav atbilstošas studiju programmas, ka labākas atsauksmes par to citu augstskolu. Ja par Dāniju - mini, ka tur bezmaksas studijas, ka tas kaut kādā ziņā sanāks daudz izdevīgāk, jo, lai gan dzīvošana dārga, tomēr nāk klāt ievērojama pieredze gan saskarsmē ar jauniem cilvēkiem, gan iemācīšanās iztikt pilnīgi vienai, gan angļu valodas zināšanu attīstīšana, iespējams, dāņu valodas pamati utt. Pasaki, ka, dzīvojot atsevišķi, iemācīsies kļūt vairāk patstāvīga utt. Sameklē plusus tajās citās lietās un pasaki to viņiem, tas arī būs krietni vieglāk kā teikt negatīvās lietas kā "negribu dzīvot pie jums".
Bet jā - brauc prom tikai tad, ja pati tiešām gribi to darīt, nevis tikai, ka tik tālāk prom..

Eju gulēt, rīts gudrāks par vakaru...

Māsas lietās gan neiejaucies. Ja puisis labs, uztur daļēji, tad neredzu nekādas vainas viņu attiecībām. Cilvēkiem raksturi un vēlmes ir dažādi.

Personības veidošanos varēja ietekmēt audzināšana, jo mājās viņa arī vienmēr pakļāvās vecākiem vai arī raksturs katram cilvēkam ir iedzimts.

Personība veidojas no temperamenta (kas ir iedzimts) un audzināšanas - tas tā, no zinātnes viedokļa :) Par tavu situāciju - jo vairāk lasu diskusijas šajā forumā, jo vairāk nesaprotu, kāpēc nevar vienkārši izrunāties ar sev vistuvākajiem cilvēkiem - vecākiem, vīriem? Tik daudzas meitenes šeit ir teikušas, ka labāk nožēlo izdarīto, nekā neizdarīto, bet tajā pašā laikā nesaņemas pateikt kādam ko jūt. Nu kas slikts var notikt? Pasaki visu, kā ir - ka no viņiem nejūti tik lielu atbalstu kā gribētu, ka ļoti vēlētos, lai viņi tev dod padomus un iedrošina dzīvei. Manas attiecības ar vecākiem ir labas (nav ideālas), bet vienmēr viņiem pasaku, kā jūtos, tāpat arī viņi man - tieši tā sajūta, ka vari izstāstīt un tikt uzklausīts veido tādu saiti starp jums. Par naudu - nekad nav bijis problēmu pajautāt, un nevis tāpēc, ka esmu liekēde, bet tāpēc, ka mums ģimenē tā nekad nav bijusi tāda neērta problēma un es skaidri zinu, ka ja pajautāju, viņi man dod bez jebkādiem zemtekstiem

Stulbākais ir tas, ka Dānijā izvēlētā programma daļēji sakrīt ar šeit mājāu augstskolā pieejamo, bet protams sliktākā līmenī ..

es neredzu jēgu izrunāties, nu nebūsim mēs liela laimīga ģimene...

Par tavu situāciju - jo vairāk lasu diskusijas šajā forumā, jo vairāk nesaprotu, kāpēc nevar vienkārši izrunāties ar sev vistuvākajiem cilvēkiem - vecākiem, vīriem?

Nezinu, kas autores gadījumā, bet kā vienu variantu varu teikt - jo ir siena, barjera! Tas nav tā - ai, negribu teikt savas jūtas un neteikšu. Tā ir barjera, kas veidojusies ilgu gadu laikā, daudzu notikumu iespaidā utt., kas neļauj pateikt to, ko jūt. Daļēji vismaz manā gadījumā šīs ir tās sekas, ko parasti minu diskusijās par vardarbību ģimenē (nē, mana ģimene ir laba, netiku visu laiku pērta, ir tikai pāris epizodes, kas atmiņā stāv), kad daudzas izsakās, ka "visas pērtas, visas esam izauguši par normāliem cilvēkiem". Visas nē. Tas aizvainojums, dusmas un pārējais negatīvisms, kas sakrājas, nemaz neļauj ne izrunāties, ne pat īsti saukt viņus par vistuvākajiem cilvēkiem, lai gan ar prātu saproti, ka tā tiešām ir, ka vienmēr palīdzēs utt., bet prāts un emocionālā pasaule ir atšķirīgas lietas.

Pievakare tevi ļoti labi saprotu. Ir daudzi gadījumi, kad kaut kādu iemeslu pēc tā siena ir priekšā un tas ir pilnīgi saprotami. Bet ir daudzi gadījumi, kad cilvēki vienkārši izlemj, ka ''ai, nu nē, tas neko nemainīs'', utt., lai gan patiesībā tas varētu daudz ko mainīt

Māsas lietās gan neiejaucies. Ja puisis labs, uztur daļēji, tad neredzu nekādas vainas viņu attiecībām. Cilvēkiem raksturi un vēlmes ir dažādi.

Un par šo varu pilnīgi piekrist - tu nevari zināt, kas ir tas, kas liek komfortabli justies tavai māsai - tev tas no malas var izskatīties ne tik labi, bet, iespējams, ka viņa jūtas laimīga tieši tādās attiecībās, kādas viņai ir :)

Tētim varu prasīt un jautāt ļoti daudz, bail nav :D

Ar mammu kaut kā citādāk - par personiskām lietām daudz nerunājam, bet piemēram, par politiku varam runāt stundām :D

Bet viņi tā nicīgi ar ironiju man atbild. Liek justies kā pēdējai muļķei, it kā neko nevarētu, nespētu.

Es agrāk ļoti līdzīgi jutos, kad vajadzēja ar tēti runāt par lietām manā dzīvē, kuras kaut kādā mērā no viņa ir atkarīgas. Riebās. Iemācījos dzīvot tā, lai nav viņam nekas jāprasa un jāstāsta Tagad, kopš gaidu bēbi, tētis pavisam izmainījies. Varbūt vecums nenāk viens? Tagad viņš visu laiku jautā un grib iesaistīties manā dzīvā, man principā nav iebildumu, bet es vienkārši esmu pieradusi ar viņu nedalīties un piemirstu... Cenšos laboties.
Ar mammu un audžu tēti nekad tā nav bijis - vienmēr esmu varējusi teikt/prasīt visu, kas uz sirds un kopā esam atraduši risinājumu.

Varu runāt ar abiem par pilnīgi visu, zinu, ka vienmēr būs manā pusē, bet tomēr, ir lietas, ko noklusēju, lai vienkārši neuztrauktu! :)