Bailes

Sen vairs nav bail viņiem ko jautāt,prasīt.

Kādreiz bija bail.

Ir.

Ir.

Vispār nē :D

Piemēram, ko prasīt? Kad izkritu bakalaura darbā, protams, pāris dienas jocīga staigāju apkārt, kamēr pateicu, kā ir.

nē, šķiet, ka nav bail kko prasīt.

Protams, ka nē.

Kaut ko nopietnu paprasīt, visu laiku sajūta, ka esmu kā apgrūtinājums viņiem. Nevaru neko padarīt. Piemēram, naudu ikdienišķiem tēriņiem, es labāk needu nekā viņiem papraswu, lai gan zinu, ka iedos, bet nespēju pārvarēt. Rezultātā atkal dusmojas.

Ai ar mammu varu runāt gandrīz par visu jo zinu, ka viņa visu saka no sirds ja arī tas ne vienmēr ir tas ko vēlos dzirdēt.

Vispār tik stulbi viss, gribas raudāt, jo citiem iet tik labi.

IR.
Dzīvoju citur, ciemos īpaši braukt negribu, bet mamma tā pat neliek mieru ar zāģēšanu.

Piemēram, ko prasīt? Kad izkritu bakalaura darbā, protams, pāris dienas jocīga staigāju apkārt, kamēr pateicu, kā ir.

ko teica?

Ikdienā esmu tā smaidīgā meitene, par kuru nemaz nepadomāsi, ka viss tik slikti.

Bet mājās liekas, ka gribu nomirt. Šodien braucu mašīnā un ienāca prātā doma, ka varētu mašīnai stūri paraut un ietriekties kokā. Vienkārši ienāca prātā. Nu kā tāds var ienākt prātā. Pašai pretīgi paliek par sevi. Nav tas normāli...

Šodien pastāstīju vecākiem ideju, par to ,ka gribu studēt Dānijā, jo man tests jāliek. Jābrauc uz Rīgu. Visus citus dokumentus, ko varēju iesniedzu pati. Sēžu trīcēdama, gaidot reakciju. Viņi nekad uz mani nebļauj. Bet viņi tā nicīgi ar ironiju man atbild. Liek justies kā pēdējai muļķei, it kā neko nevarētu, nespētu.

Agrāk bija,bailes jautāt ,bet atkarībā ko tieši.

Mīlu savas mājas, bet vecāku dēļ gribu braukt prom. Nevaru es ar viņiem kopā uzturēties. Mūžīgs negatīvisms, necieņa, vasarā vispār biju depresijā...

Rakstīšana liek labāk apzināt to kā es jūtos....

Nee,it sevishkji mammai. Mammai varu jautaat jebko.

Ar tēti tiekos ļoti reti, līdz ar to runāju ar viņu tikai par sadzīviskām tēmām.
Ar mammu sazvanos katru dienu un viņa ir mana labākā draudzene. Spēju atklāt un jautāt par pilnīgi visu.

Man vispār ir problēmas kaut ko cilvēkiem prasīt, teiksim lai aizdod vai taml. Kaut arī pati nekad nevienam neatsaku un esmu priecīga palīdzēt. Arī vecākiem grūti ko lūgt vai kkādas nepatīkamus fatus pziņot.

Nevaru to ciest, bet īsti neprotu arī sev tikt pāri.

Šodien pastāstīju vecākiem ideju, par to ,ka gribu studēt Dānijā, jo man tests jāliek. Jābrauc uz Rīgu. Visus citus dokumentus, ko varēju iesniedzu pati. Sēžu trīcēdama, gaidot reakciju. Viņi nekad uz mani nebļauj. Bet viņi tā nicīgi ar ironiju man atbild. Liek justies kā pēdējai muļķei, it kā neko nevarētu, nespētu.

Bet Tu esi par to runājusi ar viņiem? Ka Tev ļoti vajag viņu atbalstu? Kur nu vēl tuvāki cilvēki par vecākiem ... Cik Tev vispār gadu?

annija, man agrāk, kad dzīvoju ar vecākiem, bija tieši tāpat. Ja Tev liekas, ka rakstot ir vieglāk, tad droši drīksti man uzrakstīt. Labprāt uzklausīšu, centīšos ar kādu padomu palīdzēt.

Bailes vispār man tā pa lielam nav ne no viena. :P
Bet ja ir runa par naudas prasīšanu - tad es jau kopš pirmajām piestrādāšanām tīņu gados savus vecākus materiāli praktiski neapgrūtinu.