Smieties tad,kad nedriikst!

Man riktīgi patīk šitā :D http://youtu.be/q7A2j62bgRw

* Atcerējos vēl. Visi klasē cītīgi raksta kontroldarbu, klasē kapa klusums. Pēkšņi draudzenei noburkšķ vēders, laikam dzirdējām tikai mēs divas un sākām smieties kā trakas. Skolotāja protams kušina, ievelkam elpu un cenšamies nesmieties., bet kā nelaimes sūtīts atskan skaļāks burkšķis dradzenes vēderā. Ak man dieniņ, skaļais smiekls atkal brīvībā, bijām sarkanas kā bietes, asaras acīs, sprauslāšana :D ienāca prātā šī video dzirdamie reportiera smiekli http://www.youtube.com/watch?v=CvPkUMRE7yg

Marilyn, pievienojos! Tās krievu reportieres video ik pa laikam paskatos, es kaut kur vēl palasīju komentārus, tad vispār efekts dubultā :D

riskēju, ka mani atkodīs jo šāds brīnums domājams nav bieži sastopams. bija mums učene kura bija jābučo ja nokavē mācību stundu (meitenēm tas nebija jādara, tās tika sveikā cauri ar šokolādi haha). Tad nu ja kādam čalim kādreiz gadījās nokavēt, ui, tās stundas izvērtās par histēriskām smieklu lēkmēm, pusstundu vel pagāja kamēr čalis to skolotāju nobučoja :D Tas bija vājprātā komiski un neviens kautkā ļaunu neņēma, tas nebija nekāds nsolēpums ne citām skolotājam, nevienam. Tas tāds prikols. Bet nu smieklīgi bez gala.

Ģimnāzijā bija jāraksta projekta darbs par vienu vietējo mini baznīcu, tad nu abām ar draudzeni bija jāiet arī uz dievkalpojumu. Mums aiz muguras sēdēja večuks, kas tiiik sirsnīgi, skaļi un greizi dziedāja 'tās dziesmas, ka mēs abas, smieklu lēkmēs lokoties, izbēgām no telpas. Pēc tam bija TĀĀDS kauns, jo vēl bija sarunāta tikšanās ar mācītāju un ērģelnieci, kuri mūs, protams, norāja, bet arī tad, kad rāja, abas saskatījāmies un mēģinājām noslāpēt smieklu lēkmes.

rs zinu ka nedrikst smieties par citu kaitem/slimibam,bet skatoties so video es ar zemi :Dhttp://www.youtube.com/watch?v=hSFWgKl-O-A intervetajs nevar notureties

Vēl viens labs reportieris :D http://youtu.be/qfK804n1D7M

Bērnības labākā draudzene ir ar ļoti labu humora izjūtu un paradumu visu komentēt. Tad nu bieži skolā stundas laikā esmu no smiekliem sprauslājot sarkana skrējusi no klases ārā, lai tualetē varētu izsmieties :D
Pamatskolā dziedot korī dažreiz koncertos uznāca tāda smieklu lēkme, ka likās uz vietas kritīšu zemē un smiedamās vārtīšos pa grīdu :D
Esot praksē slimnīcā viena tante nopurkšķināja un atraugājās brīdī, kad viņai klausījos plaušas, kodu sev mēlē, lai nesāktu rēkt.
Vēl bieži vilcienā braucot sanāk kaut ko smieklīgu atcerēties un tad pieķeru sevi, ka smaidu kā muļķe :D

Mammas kāzās, kad pirms sarakstīšanās tika skaitīti pantiņi par mūžīgo mīlestību. Skatos apkārt - visi raud no aizkusitnājuma. Bet man nevaldāmi smiekli. Nācās paslēpt seju rokās bet vēlāk vecmāmiņa ar lepnumu stāstija, cik es biju aizkustināta, jo ''raudāju'' visskaļāk.

Bāc,tas ,ko mēs skolā darijām ir nieks ,salīdzijumā ar šadiem gadijumiem :D
http://youtu.be/qfK804n1D7M

Nu es, piemēram, radio tiešajā ēterā nepabeidzu ziņas, jo kolēģis aizkadrā saklepojās - ar acu kaktiņu redzēju, kā viņš zem galda lokās, mēģinot izklepoties, dzirdēju to austiņās un nezinu, kāpēc, bet uznāca šausmīgi smiekli - mēģināju valdīties un turpināt stāstīt, taču tas padarīja visu vēl trakāku - visspiedzīgākajā balsī vēl izspiedu pāris vārdus uz aizgāja nenormāla ņirga. Tad rādīju, ka jāslēdz mikrofons nost un jālaiž džingls. Protams, abi rēcām līdz asarām un bez elpas, bet nu momentā zvanīja šefs un teica, ka neesot nekāds bērnudārzs. Bet es tiešām neko tur nevarēju padarīt! :D

Otra reizē gan mistiskā veidā spēju novaldīties, jo pie tā teikuma ziņas varēja izbeigt un ēterā nesaņirdzos, bet aizkadrā atkal līdz asarām. Normāls laika ziņu teikums, bet ātrumā lasot nedaudz pārteicos, tādējādi karstais gaiss, kas "ieplūdīs" kļuva par "iepļūdīs", kas skanēja kā "iepļūtīs" (pardon) :D Kā sapratu, kā tas skanēja, pie tā teikuma arī stopēju, jo jutu, ka siekli burtiski kāpj un tūliņ lauzīsies laukā.


Nu lūk tā! Esmu ievērojusi, ka bieži vien uznāk smiekli un jo vairāk apzinies, ka nedrīskt smieties, tā nāk vēl vairāk, tapēc pēdējā laikā cenšos uzreiz sev iestāstīt, ka var jau pasmieties, ja nāk un tad uzreiz takā pāriet. Ceru, ka domu sapratāt! :D

Stulbi, bet...
Sasmējos vectēva bērēs. Ne par pašām bērēm, protams. Viņš man bija tāds jautrs cilvēks, ļaunā neņemtu :)

Mums ar darba kolegi himora zina loti saskan, turklat mes esam diezgan atklati draugi - dalamies gandriz it visa! Vienmer esam uz viena vilna un, ja kaut ko ieraugam, vai pasakam viens otram uzreiz recam.
Vienreiz mums pat darba vina menedzere aizradija, ka var redzet, ka mes sarakstamies datora un par kko abo recam ....

http://www.youtube.com/watch?v=h0MeFkykC8A

Gan jau esmu kaut kad paķiķinājusi, kad īsti nav piemēroti, bet pa lielam tā nav bieža mana izpausme. Mierīgi varu savākties.
Es drīzāk esmu tā, kas ar piktu ģīmi skatās uz tām, kas ņirdz ne par ko.

9.klasē, stundas laikā dažas meitenes apsmēja vienu meiteni, dēļ tā ka bija resna, man tas nelikās smieklīgi.

Parasti manas smieklu lēkmes vēl vairāk pastiprina tie, kas no malas nopietni skatās un nesaprot, par ko es smejos.

Man ir tieši tāpāt.
Viena spilgtākajām "smieklu nesaturēšanas" reizēm bija agrā bērnībā, kad vecvecmāmiņas bērēs pie mielasta galda māsīca kaut ko smieklīgu pateica (neatceros vairs ko), un mēs abas nevarējām beigt par to ņirgt. Tagad atskatoties uz to rodas milzīgs kauns, varu iedomāties cik nesmuki tas no malas izskatījās, taču tajā brīdī mammas aizrādījumi, bakstīšana sānā un radu nosodošie skatieni tikai pastiprināja vēlmi smieties :D

Skolas laikaa,visus skolas gadus liidz 9.klasei,bijaam triis labaakaas draudzenes uz ''viena viljnja'' ,vareejaam zviegt un zviegt :D:D:D saprataamies no skatiena vien :D kas tik nav bijis.. taadas smieklu leekmes :D :D

Liftā braucu ar draudzeni un iekāpa viens vīrieties, nenormāli uznāca smiekli, grūti bija noturēties tāpēc nākamajā stāvā izskrēju no lifta.
Skolā stundās, kad kāda skolotāja nikni kaut ko bļāva pie tāfeles, tad parasti arī nāca smiekli.
Vēl baznīca uznāca smiekli, labi, ka nebija apkārt klusums,jo visi dziedāja.

Man vienmēr teātros uznāk šādas smieklu lēkmes, sēžu un raustos, noraudājusies, slauku asaras un šņukstu. Man bieži vien tas nenormāli kaitina, jo nespēju normāli skatīties izrādi :D Starpbrīdī, protams, smiekli vairs nenāk. Ko nevarētu teikt par nākamo cēlienu :D:D:D