Sliktās emocijas

Man ļoti palīdz relaksējoša mūzika, miers, atpūta un situācijas pārdomāšana. Es arī esmu ļoti emocionāla, bet šajās attiecībās, kuras man ir šobrīd, esmu iemācījusies piedod par maznozīmīgiem strīdiem, iemācīties atvainoties, kas man agrāk bija ļoti grūti.
Iedvesmo mani arī "priecāšanās spēle", lai cik tas sentimentāli arī neizklausītos-to aizguvu no grāmatas "Pollianna"-katrā sliktajā notikumā vai pārdzīvojumā, kurš tevi skar centies atrast kaut ko labu. Piemēram, konflikts darbā. Ja tu pārdzīvo, tad padomā arī par labo-iespējams šis konflikts Tevi norūdīja labāk situācijām darba vidē, Tu labāk iepazini cilvēkus. Ja, piemēram, strīds ar puisi- tas varbūt palīdzēja labāk izprast attiecības, uzzināt vienam par otru ko jaunu utml:) Man palīdz:)

Liene
Es cenšos pēc strīda pabūt viena, elpot dziļi, domāt par kaut ko citu, bet situācija kā šodien - sēžu un acu priekšā tā negatīvā situācija. Itkā viss tika izrunāts un tas viss bijis tikai pārpratums un skāpināto emociju iespaidā abi aizrāvāmies.(Situācija ar mīļoto).
Šodien darbā esot acu priekšā tas viss un atkal uzbango dusmas, gribas lamāties un raudāt, bet saprotot,ka tas tikai atkal izraisīs strīdu un vai es maz to gribu? Bet tā doma vienkārši burzās pa iekšu. Neliek mieru.

Igy - tu neesi piedevusi. Tieši tik vienkārši. Apsēdies mājās,viena, klusumā vai ar mūziku. Un piedod viņam, galvā, skaļi, uz papīra - kā vēlies. Bet tev tas ir jāatkāro tik ilgi, kamēr esi piedevusi pa īstam, kamēr tevī nav aizvainojuma, sāpju, atriebības, dusmu. Un palūdz piedošanu sev, ka ielaidi negatīvo sevī. Veiksmi!

Es Tevi saprotu. Es ar savējo arī bieži sastrīdos tā, ka mājas jumts paceļas:D Visbiežāk tie ir tikai skaļi izteikti vārdi, kurus neviens no mums patiesībā nedomā nopietni. Tā taču ir vairumā gadījumu-cilvēks dusmās kaut ko pasaka, neaizdomājoties, cik ļoti tas otru spēj aizvainot.
Man vakar bija kuriozs. Manējais mani āzēja, āzēja ar jokiem, kamēr es arī izdomāju pajokoties un pateicu, ka man ir mīļākais. Joks, protams, stulbs, šis apvainojās, sakravāja somu un aizbrauca no dzīvokļa. Es sēžu šokā. Pēc tam apdomājos un saprotu-nu, nebija smuki tā jokoties, vīrietim taču šādi joki nepatīk, bet izlēmu, ka nezvanīšu, "skriet pakaļ" nevēlos, jo, manuprāt, arī viņam vajadzēja izrunāties, nevis pēc viena joka uzreiz demonstratīvi sakravāt somu. Paiet 15 minūtes, viņš zvana: "Nu, Tu negrasies man atvainoties?" Es saku, ka jā-atvainojos, nebija pareizi no manas puses šādi jokoties. Šis turpina: "Nu, tu taču gribi, lai es braucu atpakaļ?" Es saku- tā ir tava izvēle. Dari, kā uzskati par pareizu. Šis noliek klausuli. Es mierīgi aizeju pie kaimiņienes, iedzeram glāzi vīna, paiet dažas minūtes un šis man zvana: "Es esmu mājās un kāpēc tevis nav?" Es saku:" Bet Tu taču pats aizbrauci?":D
Nu, stulba, primitīva situācija. Dēļ viena stulba joka es neaizdomājos, ka tiešām viņu aizvainoju. Galvenais ir izrunāties un saprast, vai esiet laimīgi kopā viens ar otru.
Draudzenei māsa izšķīrās ar savu vīru, ar kuru viņiem ir 2 bērni, jo vīrs pēc 10 gadiem laulībā pateica, ka viņam ir garlaicīgi. Viņi nekad nestrīdējās, dzīvoja saticīgi, bet vīrs pateica, ka viņam trūkst attiecībās "karstuma, odziņas".

Aizeju ar kādu draugu uz bāru/klubu. Priekš manis tas ir labākais :) Ja esmu iesprūdusi laukos, tad gan nekas nepalīdz.

Šeir runāšana ir tāda vienpusēja vienmēr. Es runāju, viņš skatās vienā punktā un viņam nekad neesot ko teikt. Iespējams tāpēc tas vis nav tā līdz galam un uz mūžu nolikts aizmiršanai.
Vissāpīgāk jau ir tas,ka ikdienā mēs esam miera iemiesojums un tiešām saskanīgs pāris, ar kopīgiem mērķiem, kopīgām interesēm. Strīdamies ļoti reti, bet kad sanāk - iet uguņi pa gaisu. Tad gan izlamājamies, gan izgrūstamies (tas nav vardarbiski un ne es, ne viņš necieš no ļaunpprātīgas vardarbības).
Un strīda iemesls bija pavisam muļķīgs.
Ganjau es pārspīlēju. Es nezinu. Gribētos to situāciju redzēt no malas. Pēc kāda murga tas izskatījās un pēc kā izklausījās.
Bet šobrīd es, šķiet, esmu tā,kam ir garlaicīgi. Viņš ir iegājis savā virzienā, viss dzīvē viņam ir nokārtojies un viss. Sieviete ir, mājvieta ir, darbs ir. Nekā netrūkst.
Tiešām gribētos vienreiz tā no sirds izrunāties. 6 gadu laikā tā ir sanācis labi,ja vienu reizi.
Jebkura cita izrunāšanās beidzas ar manu monologu un viņa klusēšanu. Visam piekrišanu.

Igy - tu neesi piedevusi. Tieši tik vienkārši. Apsēdies mājās,viena, klusumā vai ar mūziku. Un piedod viņam, galvā, skaļi, uz papīra - kā vēlies. Bet tev tas ir jāatkāro tik ilgi, kamēr esi piedevusi pa īstam, kamēr tevī nav aizvainojuma, sāpju, atriebības, dusmu

Pilnīgi piekrītu. Piedot nenozīmē aizmirst, bet piedot nozīmē nemocīt sevi vairs ar tām domām, neuzvilkties, nekļūt dusmīgam vai skumjam atceroties notikumu. Centies tiešām no sirds piedot, tad aizies gan uzmācīgās domas un visas citas negatīvās emocijas.

Un kāpēc jāpiedod ļaunums? Ja tu par to domā, tas nozīmē, ka tava zemapziņa tevi brīdina: šis vīrietis tev dara pāri. Nu un, ka strīds? Tad jau sist strīda laikā arī ir attaisnojums.

Nedomāju, ka zemapziņa brīdina, bet gan norāda uz aizvainojumu un vai strīds ir jādefinē kā ļaunums? Kurš gan nestrīdās? Jautājums kā to izrisina, lai nevienam nepaliek sāpe par pateikto.

Es nezinu, kādus vārdus viņi viens otram izkliedz, bet, ja ir rupji apvainojumi, tad tas ir normāli, ka tas vēl ilgi sāp. Ja ir vienkārši domu apmaiņa, tā ir cita lieta.

Vados pēc principa - labie darbi nomāc sliktos :) Arī jums attiecībās .. kāds veiks poitīvu pavērsienu, un kašķis kaut kā nobālēs :)

Šeir runāšana ir tāda vienpusēja vienmēr. Es runāju, viņš skatās vienā punktā un viņam nekad neesot ko teikt. Iespējams tāpēc tas vis nav tā līdz galam un uz mūžu nolikts aizmiršanai.
Vissāpīgāk jau ir tas,ka ikdienā mēs esam miera iemiesojums un tiešām saskanīgs pāris, ar kopīgiem mērķiem, kopīgām interesēm. Strīdamies ļoti reti, bet kad sanāk - iet uguņi pa gaisu. Tad gan izlamājamies, gan izgrūstamies (tas nav vardarbiski un ne es, ne viņš necieš no ļaunpprātīgas vardarbības).
Un strīda iemesls bija pavisam muļķīgs.
Ganjau es pārspīlēju. Es nezinu. Gribētos to situāciju redzēt no malas. Pēc kāda murga tas izskatījās un pēc kā izklausījās.
Bet šobrīd es, šķiet, esmu tā,kam ir garlaicīgi. Viņš ir iegājis savā virzienā, viss dzīvē viņam ir nokārtojies un viss. Sieviete ir, mājvieta ir, darbs ir. Nekā netrūkst.
Tiešām gribētos vienreiz tā no sirds izrunāties. 6 gadu laikā tā ir sanācis labi,ja vienu reizi.
Jebkura cita izrunāšanās beidzas ar manu monologu un viņa klusēšanu. Visam piekrišanu.

Nu, situācija līdz kaulam pazīstama!
Par strīdu procesu. Zini, pēc Tevis rakstītā izklausās, ka Tu to vīrišķi vienkārši nemāki uzklausīt. Arī mums ar sievu bija tāds periods - viņa runāja, es- klausījos. Kāpēc? Tāpec, ka tas, ko viņa teica bija tādi (pamatoti un nepamatoti) apgalvojumi, kuri pēc runas manieres pretendēja uz absolūtās patiesības statusu. Tad nu es klusēju, jo ko teikt vienkārši nav jēgas. Otra puse, ja arī dzird, tad - neklausās (dzirde darbojas, bet smadzenes - nē). klusēju, bet pie sevis domāju: "Protams, protams, Tev vienmēr ir taisnība. Vai man kaut kas par tēmu ir sakāms, tevi neinteresē vai arī interese ir, tā teikt, lai varētu ievilkt ķeksīti pie vārdiem "uzklausīju vīra argumentus"! Runāt jēgas nav, bet es tik un tā darīšu tā, kā pats uzskatu par pareizu." Pēc tam, protams, viņa besījās: "Mēs taču sarunājām!", uz ko es atbildēju: "Nē, MĒS nesarunājām, jo runāji tikai tu." Un Tavi pēdējie teikumi ir vēl viens simptoms, kurš liecina par to, ka man var bū taisnība.
Par saskanīgajām attiecībām. Tu savas attiecības gribi nosaukt par saskanīgām? Un attieksmi pret savu vīrieti - par normālu? Arī, ja uzsāc strīdu prastas garlaicības pēc? Arī tad, ja esi cilvēkam sabojājusi garīgo muļķīga iemesla pēc un vēl - operējot ar pārspīlējumiem? Mani vienmēr izbrīna šādas sievietes, kuras šādas attiecības nosauc par CIEŅAS :-D un mīlestības pilnām!

Cenšos emocijas neturēt sevī. Ja nu pavisam spiež, tad uzrakstu visu vēstulē, vai nu skaļi ar sevi runāju tik ilgi, kamēr kļūst vieglāk.

Arī jums attiecībās .. kāds veiks poitīvu pavērsienu, un kašķis kaut kā nobālēs

Pilnīgi piekrītu!

Otra puse, ja arī dzird, tad - neklausās (dzirde darbojas, bet smadzenes - nē).

Man arī šādi ir gadījies, tikai tas bija vīrs, kas dzirdēja, bet neklausījās... :D

Melns

Par saskanīgajām attiecībām. Tu savas attiecības gribi nosaukt par saskanīgām? Un attieksmi pret savu vīrieti - par normālu? Arī, ja uzsāc strīdu prastas garlaicības pēc? Arī tad, ja esi cilvēkam sabojājusi garīgo muļķīga iemesla pēc un vēl - operējot ar pārspīlējumiem?

Strīdu uzsāka viņš, nevis es. Es cenšos vienmēr izrunāties, gan pajautāt kā jūtas, ko domā par šo situāciju un strīdu un kā mēs to varētu atrisināt, ko uzlabot ?
Pēc vienas situācijas gribi spriest par manu attieksmi pret manu vīrieti? Nu protams.
Nē, nu jebkurā gadījumā man nav nevienam jātaisnojas un nav jāpierāda cik saskanīgi esam,jo mēs zinam,ka tādi esam.
Kur tiek minēts,ka strīds tiek uzsākts garlaicības pēc? Kur tas tiek sagrābstīts?
Šīs vīrietis nav nedz nospiests pie zemes, bez sava viedokļa, nez paliksts zem tupeles varot izpildīt tikai mana iegribas.
Ikdienā viņš ir perfekts.
Mēs kā visi strīdamies un tie,kas saka,ka nestrīdās - nu tie ir liekuļi. Šķiet,ka tava sliktā attiecību pieredze, Melns, tevi iespaidojusi,lai normāli uzklausītu problēmas sakni. Man tiešām žēl,ka savu sāpi nevari izrunār ar savu sievu un par visām attiecībām spried pēc savas neveiksmīgās pieredzes.
Ieteiktu šo lietu izrunāt savā ģimenes lokā.

Es darbā tik bieži dzirdu nepamatotus pārmetumus, uzbraucienus,kuri galīgi nav pa tēmu un ne tajā jaukākajā tonī, ka esmu jau gandrīz pieradusi un neņemu pie sirds. Cilvēki ir dažādi, es sevi noskaņoju uz labo un pēc dažādiem strīdiem un šādām situācijām cenšos atcerēties labos brīžus un ātri aizmirstu!

Man arī mājās ir viens nerunātājs:D ir grūti tik galā ar kādu misēkli,jo sanāk runāt tikai man,kamēr viņš atbild ar pretjautājumiem, no sērijas:
- tēju dzersi?
-a, tu?
-nē.
- nu tad es arī nē:D
Ieteikums? Jāmēģina runāt. Piedzirdi, aizbraucat kaurt kur un mēģini. negatīvās domas centies novadīt citur - padarbojies ar kaut ko, adi zeķes, lec ar lecamauklu, ganjau skriešana kau tko dod..tev vajafg izlādēties uz kaut kā cita. Varbūt pat vajag izraudāties. Man tas palīdz.

Rolla
Darbā mums ir tik daudz darba,ka visi tie negatīvismi ātri aizmirstās un nāk jauni. Vai nāk pozitīvākas lietas, kā arī nedēļas nogales palīdz no tā atslēgties. Vai bieži vien mierinu sevi ar domu,ka tas nav domāts personīgi, bet darba ietvaros un vispār cenšos to neuztvert personīgi, bet attiecībās ir mazliet citādāk. Katru dienu sanāk būt kopā.
Jāpiekrīt,ka tiešām labie brīži nomāc sliktos. Tad viss aizmirstās - nekādu pārdzīvojumu, nekādu dusmu vai aizvainojumu.
Citreiz aimirstās un tie pārdzīvojumi ienāk prātā un tikpat ātri iziet laukā, bet citreiz arī pēc visiem labajiem brīžiem ir tāda sāpe iekšā.

Strīdu uzsāka viņš, nevis es.

Zini, 90 procentos gadījumu ir tā, ka otra puse saka tieši to pašu - strīdu uzsāka viņa, nevis es!

Es cenšos vienmēr izrunāties, gan pajautāt kā jūtas, ko domā par šo situāciju un strīdu un kā mēs to varētu atrisināt, ko uzlabot ?

2 no 4 sievietēm, ar kurām esmu daudzmaz ilgstoši dzīvojis, bija IZTEIKTI tādas, kādu es aprakstīju savā pirmajā komentā. 1 - tā nedaudz un vēl viena tik tiašām - nebija tāda. Un visas trīs pirmās, kad izrunājāmies, bija patiesi izbrīnītas: "Vai tad tiešām tā ir? Vai tiešām es runāju un neklausos tevī? Un tālāk - Tavam tekstam līdzīga runa par to, ka viņa taču "cenšas pajautāt, kā jūtas, ....." (skat. - augstāk!) Secinājumi paši uzprasās - tā nedzirdēšanas problēma ir daudzām no jums, tikai jūs pašas to bieži pat nenojaušat un nejūtat.

Jātaisnojas Tev nav, es tikai pēc savas pieredzes centos Tev "atvērt acis", kamēr nav samilzušas kādas lielākas problēmas. Ja cilvēks klusē, tik tiešām nekad nevar zināt, kas viņam smadzenēs notiek? Un vīrieši sasodīti bieži nerunā, jo uzskata, ka nav jēgas.

Šķiet,ka tava sliktā attiecību pieredze, Melns, tevi iespaidojusi,lai normāli uzklausītu problēmas sakni. Man tiešām žēl,ka savu sāpi nevari izrunār ar savu sievu un par visām attiecībām spried pēc savas neveiksmīgās pieredzes.
Ieteiktu šo lietu izrunāt savā ģimenes lokā.

Nu, pastāsti arī man par manu slikto attiecību pieredzi. Gribētos kaut ko vairāk uzzināt par sevi! :-). Ja nopietni, man viss sen ir izrunāts, tāpēc jau arī es varu rakstīt par to dīvaino un neviltoto izbrīnu no sieviešu puses, kad tu, vīrieti, viņām stāsti, kā viss izskatās tavām acīm. Problēmas atrisinājums ir - nemeklēt kašķi, lai pēc tam nebūtu sliktu atmiņu, no kurām ir grūti tikt vaļā. Mans uzdevums bija pateikt, Tava izvēle - ieklausīties un apdomāt vai arī, jūtoties aizskartai, emocināli iebāzt galvu smiltīs. Man pa lielam - vienalga.

Melns
Izskatās,ka tu šeit esi ieciklējies tikai uz savu taisnību un tu labāk zini, kurš sāka kašķi un kurš ir pie visa vainīgs.,kā arī zini visu mūsu attiecību vēsturi 6 gadu laikā.
Izskatās,ka mani komentāri ir lieki šeit. Tu jau visu esi atrisinājis un vainīgajam ar pirkstu sejā iebakstījis. Paldies.

Cilvēki ir emocionālas būtnes un no tām nekur neaizbēgt. Ja saņem negatīvismu darbā, tad gribās to kādam spļaut tālāk. Visbiežāk tas sanāk uz vistuvāko cilvēku. Pareizi būtu vienkārši to izstāstī (izkratīt sirdi) tuvam cilvēkam vai izlikt uz āru ar enerģiju sportojot.
Ja sliktās emocijas ir daudz un nav kam izstāstītm tad var rakstīt dienasgrāmatu. Tas palīdzēs sakārtot iekšējo pasauli.
Ģimenes strīdos, pirms cirst pretī labāk paklusēt (lai arī tas nav viegli), pēc mirkļa otrs jau nožēlos pateikto. Tādās reizēs pierādīt savu taisnību vienmēr un par visu ir galīgā muļķība.