Sveikas, dārgās.
Aizdomājos par vienu interesantu lietu, kur sagribējās dzirdēt citu sieviešu viedokļus.
Kāda mana laba paziņa, gados mazliet pāri 40, nu jau pāris gadus ir ļoti laimīgās attiecībās. Divreiz šķīrusies savulaik; tagad ir patiesi laimīga, vīrietis arī superīgs - vārdu sakot, viss skaisti.
Problēma ir tur, ka viņa viņu grib apprecēt (pašsaprotami), bet viņš tam vēl nav gatavs - galīgi švaki ar naudiņām, ar darbu, un saka, ka grib atļauties normālas kāzas un pēc tam arī uzturēt pilnībā savu sievu, jo citādi nemaz nevarot. Lepnums.
Viņa, toties, turpina spiest uz tām kāzām un, nesen, pat dzirdēju teikumu, "Ja man to (precības) tik ļoti gribas, bet viņš tam nav gatavs.. Varbūt viņš nav mans īstais, varbūt jāšķiras.."
Parunājos ar kādu citu draudzeni par šo tēmu; arī tā uzskata, ka laulība ir svēta lieta un dzīvot ar vīrieti kopā, attiecības, etc, obligāti ir jānoformē un citādi nevar; citādi grēks. Īpaši Dieva priekšā un tā.
Es nez, man tas liekas muļķīgi. Nav tā, ka esmu ļoti Dievticīga; kaut kāda ticība ir, bet tas ir personiski un ar to nedalos; arī nezākāju. Tas tā. Bet man tas liekas .. nu, kas ir svarīgāks - mīļotais cilvēks pie sāniem, vai gredzens pirkstā?? Un spiest uz tām laulībām, un ņemties.. Jā, protams, ir kaut kādi formalitāšu jautājumi, kas, varbūt ir vieglāk, bet ne par to iet runa.
Kā Jums?
Interesē vienkārši, vai esmu viena tāda radikāle, vai arī ir vēl kāda sieviete, kas domā, ka laulība nav visa centrā? :D
Bez naida, lūdzu, ja kāda tomēr domā, ka precības ir obligātas.. Vienkārši ziņkāre.
Jauku Jums vakaru! :)