Mājdzīvnieka zaudējums

Pieņem, ka dzīvnieka dvēselīte piedzims no jauna cita veidolā un dzīve atkal būs lieliska.

Man parasti šādos gadījumos arī ir skumji, jo dzīvnieks savā ziņa arī ir ka gimenes loceklis. Tas jau neko nenoziem ka nav cilveks, milam jau tikpat stipri

Kad mūsu mīlulis mirst, mēs sakām, ka viņš aiziet „pa Varavīksnes tiltu”.
Tur ir pļavas un pakalni, tur mūsu mazie brāļi var spēlēties un priecāties kopā. Tur ir daudz garšīga ēdiena, svaiga ūdens un spožas saules, viņiem visiem ir silti un labi.
Dzīvnieki, kuri uz zemes bija veci vai slimi, tur atkal kļūst laimīgi un dzīvespriecīgi; ievainotie vai sakropļotie atkal ir sveiki un veseli kā aizgājušajās dienās.
Visi ir laimīgi un apmierināti.
Tikai viņi visi dažreiz skumst pēc tā, kurš viņiem bija pats mīļākais un kurš ir palicis šajā pusē.
Viņi visi tur spēlējas un draiskojas kopā, bet pienāk diena, kad kāds no viņiem sāk skatīties tālumā, viņa acis iemirdzas, skatiens kļūst saspringts, augums ietrīsas aiz nepacietības.
Un tad viņš skrien - skrien prom no pārējiem, burtiski lido pār zaļo zāli, kājas viņu nes arvien ātrāk un ātrāk un ātrāk ...
Jo viņš ir ieraudzījis un pazinis Jūs .
Tad jūs abi satiekaties un apskaujaties pēc ilgās šķiršanās un nu nekas vairs nespēs jūs šķirt.
Laimīgi skūpsti klāj Jūsu seju, Jūsu rokas atkal glāsta mīluli, Jūs skatāties viņa uzticīgajās acīs kā toreiz - tajā aizgājušajā dzīvē, ko glabājāt savā sirdī.
******************
Un jūs kopā varat šķērsot Varavīksnes tiltu.

Izsaku liidzjuutiibu. Turies.

Man jau 10 gadi apkaart, kaa mazais runcis braaliitis aizgaajis, bet velaizvien atceros ikdienaa un katru gadu tajaa dienaa pieminu ar kaadu kuucinju vai ko iipashu izdaru :)

Ak vai, izlasīju Libra komentāru un gandrīz vai apraudājos.
Ehh...Bet skaisti tā.

Es arī izsaku līdzjūtību. Zinu, cik tas ir smagi.. Mans sunītis nomira pirms ļoti ilga laika - 12 gadiem, bet es arī tāpat kā Smukadīda, ļoti bieži viņu atceros un pieminu viņa dzimšanas dienu un dienu, kad viņš aizgāja :) Piekrītu par to, ka sajūtas tiešām ir tādas, kā zaudētu daļu no ģimenes - dienu dienā bija blakus, vienmēr tik ļoti priecājās, kad atnācu, kad bija skumji, gulēja blakus... Skumji paliek atceroties, ka šīs radībiņas vairs nav blakus.. Bet no otras puses zinu (ceru), ka šobrīd viņam ir daudz labāk, nekā bija šeit, vecumdienās. Un jā, dzīvnieks itkā nav cilvēks, bet kad viņš aiziet, sāpes ir tikpat nepanesamas

apraudājos no libras komentāra....
vienkārši turies, ar laiku pāries..

Mans sunītis bija tik ideāls.
Katru dienu viņu atceros, kaut nelielā domā, vai ar kautko saistībā.
Tam zaudējumam arī neesmu tikusi pāri, diemžēl, jo viņa bija kā labākais draugs un ģimenes loceklis vienā personā.

Ceru, ka tev viss sanāks, un turies!

Pilnīgi saprotu Tevi. Pirms mazāk kā gada arī pārcietu pēkšņu mīluļa nāvi. Autobuss sabrauca manu, tikai 5 mēnešus veco haskiju un aizvedod pie vetārsta, viņš spēja tikai konstatēt suņuka nāvi. ;( Ilgi nespēju pārdzīvot, jo es esmu izteikta dzīvniekmīle un ātri visiem zvēriņiem pieķeros.. Un par Libras komentāru arī sāku raudāt, atcerējos visus savus zvēriņus..

Arī manu minku pirms diviem gadiem nācās iemidzināt - vecuma un slimības dēļ. Viņam bija 15 gadi, bet daktere teica, ka viņam ir stipra sirds un pašam viņam būs grūti aiziet... viņš vnk sāks mocīties. Protams centāmies ārstēt, bet beigās sapratam ,ka viņš tiešām jau sāk mocīties un nolēmām viņa mocības pārtraukt, lai viņam vieglāk.
(rakstot pilnīgi asaras birst)
Tas bija briesmīgi... es tik ļoti pārdzīvoju, raudāju, jo biju ar viņu uzaugusi no bērnības. Bija tiešām ļoti smagi..un kad viņu atveda no klīnikas ietītu sedziņā... sirds tā lūza :(
Apglabājām viņu dārzā, zem kociņa, kur viņš mīleja gulēt, apglabajām kopā ar savi mīļāko mantiņu, lai nav skumnji vienam. Tagad 1. maijā vienmēr tur nolieku svecīti.
Pēc diviem gadiem paņēmām suņuku, bet mans kaķīts vienmēr būs man ļoti, ļoti īpaš.
Ļoti labi saprotu tevi...

Man bija līdzīgi, šķita, būtu aizveduši ātrāk pie veta, varbūt vēl audzēju varētu izoperēt vai vismaz ātrāk uzzināt par runča mocībām un tās izbeigt. Bet kā ir, tā ir, tā sāpe jāizsāp. Turies!

Tas ir ļoti smagi. Ja vien mājdzīvnieks dzīvotu cilvēka mūžu.... Tas ir tas sāpīgākais moments, ka nezini kā palīdzēt, ja vien visu varētu izteikt vārdos un saprast viens otru. Tur jau tā sāls, ka dzīvnieks nerunā cilvēka mēlē, bet emocionālā saikne no tā nekļūst mazāka. Un tas ir visskaistākais un patiesākais, tāpēc arī ne mazāk sāpīgi.

Ak, paldies par jūsu labajiem vārdiem, līdzjūtību un sniegto sajūtu, ka arī ir citi cilvēki pasaulē, kuriem mājdzīvnieka nāve ir smags pārdzīvojums... Arī man, izlasot Libras komentāru, asaras sāka birt pār vaigiem.. Es ar esmu dzīvniekmīle, nespēju ne morāli, ne fiziski izturēt, ja dzīvniekam sāp. Man vienmēr bijuši tuvāki suņi, nekad nedomāju, ka tik ļoti iemīļošu kādu kaķi. Vārdos neizsakāmi ir tas, kāda viņa bija- bez izteiktās kaķa nešpetnās, kundzīgās dabas, viņa "runāja"- ņaudēja un ņurdēja, kad viņu saucu, pieskāros vai reizēm vienkārši tāpat. Pienāca, un purniņu pieglauda pie vaiga, iekāpa klēpī, reizēm pat ielīda halāta piedurknē, un gulēja :D

Mana Mince tika smagi traumēta, iesprūstot uz augšu atvērtā plastmasas logā, nav zināms, cik ilgi viņa tur pabija, bet rezultātā bija tā traumēts mugurkauls, ka paralizēta visa ķermeņa pakaļējā daļa + vēl iekšējo orgānu trauma... Ārste pateica, ka nav pat iespējams neko darīt, tikai atvieglot viņas mokas... Tā nu noskatījos, kā mana mince, pat nepretojoties, tika iemidzināta saldajā mūža miegā..

Libra,bāc,es apraudājos..Jāiet acis jākrāso no jauna :(

MojoJojo, jūtu līdzi. :( Zaudēt mājdzīvnieku, manuprāt, ir kā mātei zaudēt bērnu. Es nezinu, vai spēšu kādreiz pārdzīvot savu kaķeņu aiziešanu prom... Iesaku vienkārši izraudāties, kamēr nav ko raudāt un tad turpināt darboties. Tas ir jāpārdzīvo kā var.

Arī es raudu par Libras komentāru...
man pašai šī tēma ir tik tuva šijā nedēļā, arī manu sunīti pagājušo nedēļu, sakoda liels suns, tika sadragāts muguras muskulis un atrauta nierīte, biju klāt operācijas brīdī...un mans mazais Susurs knapi izslīdēja no nāves...bet vēl priekšā tik garš atveseļošanās kurss, un ir tik smagi skatīties, kā pirms tam enerģiskais mājas ģimenes loceklis, guļ un mokās, un ar sirdi plosošām acīm skatās tev acīs....lūdzu Dieviņu, lai viss būtu labi....

Tas vnk ir jāpārdzīvo. Būs grūti, jo bija arī pieradums. Pie tam, pietrūkst pat viss mazākās kaķa mīļuma izpausmes.

Pirms vairākiem gadiem (aptuveni 3,5, vai 4) draugam nomira kaķis. Bija tiešām ļoti veca un pēkšņi saslima - trombi, operācijas utt. Darījām visu, bet beigās bija jāizvēlas - aizmidzināšana vai pēc nedēļas kaķis vnk nomirs no vājuma un nespēka. Abi nolēmām par iemidzināšanu, lai kaķītim nav jāmokas. Draugs teica, ka bija nenormāli smagi, it sevišķi, ka pieturot kaķeni (kura uz vārdu "čuči", klausīja un vnk mierīgi gulēja) redzi,ka viņa iemieg un sajūti,ka paliek auksta... Nekadīgi nespēju viņam palīdzēt, biju vnk līdzās. Vēlak draugs atdzinās, ka manis teiktais "Dieviņam vajadzēja kaķīti, vinai tur būs labi" esot ļoti palīdzējis. Ehh... Ilgi pagāja laiks, kad draugs pārdzīvoja un vispār pieļāva domu par citu kaķi.

Turies! Un dod sev laiku.

Man arī šī tēma tuva, jo nesen zaudējām visu ģimenes mīluli - kaķi (nobrauca), kāds nebūs vairs nekad, un viņam bija tikai gads, visa ģimene raudāja, vecmammai pat nervu zāles deva, un stulbākā tā sajūta, ka esi bijis bezspēcīgs un neko nevarēji izdarīt.

Tāpat bija man dzīvnieki ar kuriem kopš bērnības esmu izaugusi - kaķenei bija 18.gadu un aizgāja mūžībā 12.12.12, bet vēl atlicis persiešu šķirnes kaķis, kuram drīz jau būs 17.gadi un žēl apzināties, ka viņš drīz var nebūt, jo saules mūžu jau nedzīvos, bet nu tomēr labi, ka daļa zvēriņu ar mums bijuši kopā ļoti ilgi, bet grūti jau tomēr šķirties, jo tie ir mūsu ģimenes locekļi.

Kad nomirst tavs mīlulis tiešām ir ļoti smagi man pašai ir bijusi situācija, kad manā klātbūtnē iemidzina suņuku, kuram ir bijusi smaga trauma, bija ļoti grūti. Kad nomira tēta kaķene visa ģimene ilgi sēroja pēc viņas, īpaši jau tētis. Viņš bija arī tas, kurš teica, ka nekad vairs neņems nevienu kaķi, lai tā nebūtu jāpārdzīvo. Pagāja 3 gadi un mājās ienāca, kaķenīte, protams, no sākuma tētis bija pret, bet kaķene tikai ar viņu vien grib dzīvoties un dauzīties, tagad jau vairs nespēj iedomāties, kā būtu bez šīs minkas :)
Runājot par traumām, manai kaķenītei pagājušo rudeni nācās amputēt asti, jo bija sakāvusies ar citu kaķi un bija izveidojusies jau sastrutojums. Ārsti pateica, ka ir divi varianti vai nu asti amputē un minka iespējams dzīvos pilnvērtīgu dzīvi pēc atveseļošanās vai arī iemidzināšana. Skaidri zināju, ka labāk, lai ir bez astes, bet dzīva, citi atkal, lai tik potē nost nēsot ko mocīties. Atceros sēdēju pie vetārsta un raudāju, kaķis turpat pretī uz operāciju galda ar tādu skatienu skatījās uz mani briesmīgi, pati noraudājusies. Kad atvedām mājās, nākošās dienas bija briesmīgas, vajadzēja pašiem tīrīt brūci, špricēt sapīgas zāles, bija visādas problemas kaķene pie manis vairs nenāca, gāja pie tiem, kas viņai zāles nedeva, brūci netīrīja un pie ārsta neveda tā aptuveni mēnesi, pusotru, kad beidzot viss sadzija un noņēmām apkakli, kā viņa trakoja un spēlējās nepagāja ne divas dienas, kad minka atkal nāca pie manis un viss bija kā agrāk, rudenī būs gads, pēc šis operācijas, bet minka ir tik aktīva un dzīvespriecīga :)

Es arī esmu no tiem, kam saistībā ar skumjiem dzīvnieku stāstiem acis ir visslapjākajā vietā. Paldies Dievam līdz šim nācies piedzīvot tikai viena mīluļa aiziešanu, bet pirms pāris dienām manas kaķenes dzimšanas dienā draugs izteicās, ka nu jau viņai puse mūža nodzīvots. Kā es raudāju uz sekundi iedomājoties, ka kkad man viņas vairs varētu nebūt blakus.

Uzskatu, ka mājas mīluļa zaudējums ne ar ko neatšķiras no cilvēka zaudējuma. Tas, protams, ir smagi un kā jau vairākkārt šeit minēts - palīdzēs tikai laiks. Kad būs izsāpējis, varēsi sākt apsvērt jauna mīluļa iegādi, kurš spēs Tev sniegt tik pat daudz mīlestības un prieka kā iepriekšējais. :)