Nākotne bez bērniem

(par ātru pievienoju) :D
Arī skatoties ne tikai 5 - 10 gadu posmā, bet vispār...šobrīd saku, ka varu iedomāties, ka man vispār nav bērnu. Nejūtu sevī to vēlmi, ka man obligāti vajag bērnu, lai mana dzīve būtu ar jēgu vai vēl kā tamlīdzīgi.
Protams, pieļauju, ka ar gadiem mana nostāja varētu mainīties...

Manas domas daudzos jautājumos ar gadiem mainās. Šis varētu būt viens no tiem jautājumiem. Šobrīd atbildot - varu iedomāties, jo šobrīd man ļoti nepatīk bērni un es pēc iespējas izvairos no kontaktēšanās ar kādu no viņiem. Vnk...nepatīk un zinu, ka sev vismaz 5 - 10 gadus dzīvi ar bērnu negribu. Draugam ar to nav problēmu - viņš īpaši neraujas vismaz tuvākos gadus kļūt par tēvu.

Pieļauju tādu domu, jo jūtos pārāk nestabili finansiāli, lai varētu atļauties bērnu audzināt. Pat ja tev ir otra puse, kura tevi atbalsta, kur ir garantija, ka arī nākamajā dienā viņš būs blakus? Ja man būs jebkad bērni, tad vēlos, lai viņi aug laimīgi un es spēju nodrošināt viņiem visu nepieciešamo sekmīgai attīstībai, gan materiāli, gan emocionāli.

Esmu ļoti ģimeniska, nepieciešams kāds par ko parūpēties.
Nē, nevaru iedomāties. Man šķiet, ka bērns ir izaugsme.
Negribu nedz tagad, nedz pēc gada, jo vēl neesmu gatava, man vēl ir, kur augt un mācīties un gribu, lai varu savam bērnam nodrošināt visu to labāko (tas nav tikai finansiāli).
Būt vecākam ir liela atbildība un gribu just, ka varu to "panest". Es nevaru būt savtīga un dzemdēt bērnu, par to nerūpējoties, jo tā ir dzīvība, kas būs draugs, bērns, darbinieks un es šo cilvēku gribētu izaudzināt pēc vislabākās sirdsapziņas.

Manuprāt ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā arī ar kādu cilvēku esi kopā...
Vispār, tās kuras negrib bērnu, jūsu vīrieši arī nevēlās?

Man ir mana mazá spindzele, loti jau gribas otru bèrniñu, bet draugs negrib, nepatìk viñam zìdaiñi, blaušana utt. Ar manu meitu kontakts labs, jo vina vairs nav bebis. Ceru, ka šìs iedomas par kategorisko PRET bèrniem, mainìsies.

Es nevarētu iedomāties sevi 16 gadus laulībā un bez bērniem. Tukšums...
No kaut kā jau ir bijis jāatsakās, labākas karjeras, izklaidēm, hobijiem, bet to tukšumu kas pienāk 35 - 40 gados ar to neaizpildīsi. Tāpēc arī nav pusmūža krīzes, nav pat domas ka nevienam nebūsi vajadzīgs u.t.t.
Kas cits var dot lielāku piepildījumu dzīvē ?

Laikam tomēr nevarētu pieļaut domu, ka man bērni nebūs vispār. It īpaši, ja man ir tik brīnišķīgs vīrietis pie sāniem, es noteikti vēlētos MŪSU bērnu. Ja nebūtu stabilas attiecības, tad droši vien par to nedomātu vēl ļoooti ilgus gadus.
Lai gan, godīgi sakot, nevarētu teikt, ka nesaprotu šīs sievietes, kuras nevēlas bērnus. Saprotu un atbalstu, ja tā ir viņu izvēle :)

Manas pārdomas ir apmēram tādas - var dzīvot bez bērniem, ja esi viens/a , ja esi attiecībās, tad agri vai vēlu vajadzētu nonākt pie bērniņa, savādāk tās nebūs piepildītas, nu tas ir tikai manuprāt... Zinu pāri kuri jau gadus 17 intensīvi cenšas tikt pie mazuļa bet viņiem tas neizdodas un jau ilgu laiku viens otru pakrāpj un tā - kopā ir, bet tomēr kkā nav. Saprotu arī tās sievietes, kuras bērnus nevēlas, kaut gan pati esmu mamma :)

Nekd neesmu pieļāvusi domu, ka nebūs bērnu. Manā uztverē bērnu esamība ir loģisks attiecību turpinājums. Kad ienāk attieccībās šis mazais "trešais", attiecības izmainās un kļūst daudz dziļākas, nopietnākas. Patvisam cita nokrāsa un jēga! Ja nav bērnu, tad pāris ļoti daudz zaudē no savstarpējām attiecībām.

Nesaku, ka bērns vajadzīgs uzreiz kā tik ir sākušās attiecības. Nav svarīgi kādā vecumā tas bērns parādās. Bet zinu tikai to, ka nodzīvot dzīvi divvientulībā ar savu otro pusi bez bērniem nozīmē neizmantot laimi pilnībā!

izskatás, ka daudzám bérni nepiecieshami, lai vecumdienás par vinjám rúpétos. dívaini. bérns nav nekáda garantija, ka par tevi káds rúpésies vecumdienás...


man pagaidám tieshám negribás síko. vírs jau grib, bet vinjsh respekté manu nostáju, zinája jau pirms kázám, ka man tuvákajos 5 godod nesagribésies

agrák vispár riebás mazi bérni, un lídz tam, kad satiku savu víru, biju 100% párliecináta, ka nekad nedzemdéshu

Nē. Pārsteidz tas uzskats, ka bērni nozīmē to, ka visu laiku jāsēž mājās utt., nevar izpausties.

Nu man ir tikai 20 gadi un jau gribus bērnu, bet ar prātu saprotu, ka man taču augstskola ir jāpabeidz. Kā mana mammateica, ja būs lemts tev tas bēbis, tad būs un grozies kā gribi tas ir neizbēgami, kā manai tantei, kura gribēja tikai 1! bērnu beigās ar visu spirāli un zālēm ir jau 4!! :D bērni. Nu bija lemts un viss. Nu ja palikšu stāvoklī mana dzīve ar to nebeigsies, darīšu visu, lai ir bērns laimīgs i es un man vīrietis :) Nu, protams, strādāšu, būs iespēja mācīšos vēl. Nu ar bērnu dzīve nebeidzas :)

Nu, bet, kuras negrib, lai negrib, man no tā ne silts ne auksts. Šeit pasīja viedokli pa sevi nevis kritizēt bērnu gribētājus un negribētājus. :D

Tad kad būs 50 gadi, pārējie dīvaini lūrēs, ka nav bērnu, nav kas pa večukiem parūpējas. Kamēr ir kas palīdz finansiāli, jātaisa pēc iespējas ātrāk, jo pēc tam var būt grūtāk finansiālajā ziņā :( takā es jau pamazām sāku apsvērt domu, ka vajadzētu ražot sīko. :D

Ne tikai pieļauju, bet jau sen apsveru. Un tas ir pilnīgi absurds pieņēmums, ka vecumdienās bez bērniem būs skumji. Zinot sevi, es vecumdienās būšu traka tante, kura ballēsies kopā ar citām tantēm un onkuļiem, nevis sēdēs šūpuļkrēslā un adīs zeķes. :D
Protams, reizēm aizdomājos par to, kāds būtu mans un mana vīrieša kopīgais mazulis, taču tās ir tikai domas. Kad sāku aizdomāties par to, ja mazais tiešām būtu, saprotu, ka nu nē. Man nekad dzīvē nav īpaši patikuši bērni, nekad neesmu ar viņiem ucinājusies un mīļojusies. Nu nav man tie instinkti. Un esmu pietiekami traka būtne, kura nevar nosēdēt mierā ne minūti. Kur nu vēl pavadīt daļu savas dzīves audzinot bērnu. Nav tas priekš manis.

Jā,pieļauju.

Jā, es pieļauju domu, ka man varētu nebūt bērni vispār. Es ļoti gribu bērnus un dabas balss jau kliedz, ka vajag, BET ir pārāk daudz "bet", kas liek domāt, ka varētu arī nebūt. :)

Nē, ja vien nebūšu mūžīga vecmeita, tad nē, tādu domu nepieļauju.

Lavandas lauks ----Manas domas līdzīgas tavām domām...Ne visas grib dzemdēt ....Jadzīvo sev kādu laiku.

Cik, atvainojos, bet konkrēti stulbam jābūt cilvēkam, lai domātu, ka bērni tiek radīti, lai būtu, kas vecumdienās pamperus apmaina? Ļoti žēl, ja bērni un mazbērni tiek uzskatīti tikai un vienīgi par potenciālajiem slimnieku kopējiem un tiek aizmirstas kaut vai tīri cilvēcīgās jūtas un prieks par kuplo radu saimi.
Ar tādiem uzskatiem tiešām dzemdēt nevajadzētu.